Par Jaunās Derības sakramentiem kopumā

KAS PIEDER PIE JAUNĀS DERĪBAS SAKRAMENTA?

Divas lietas: pirmkārt, ārējais, redzamais elements, zīme, rituāls jeb darbība, kas ir Kristus nolikta, iedibināta caur īpašu vārdu un pavēli Jaunajā Derībā, un visai Baznīcai to ir pavēlēts lietot līdz pat pasaules galam.

Otrkārt, vārds jeb žēlastības apsolījums, proti, – šie sakramenti ir Kristus iedibināti lietošanai tādēļ, ka Viņš caur tiem kā caur ārēju līdzekli un zīmi grib katram ticīgajam dot, nodrošināt, apstiprināt un uz viņu īpaši attiecināt žēlastības apsolījumu, kas Evaņģēlijā vispārīgā veidā tiek apsolīts un sniegts visiem kopīgi.

KĀDĒĻ LĪDZĀS VĀRDAM KRISTUS IR IEDIBINĀJIS ARĪ SAKRAMENTUS?

Lai caur tiem stiprinātu un uzturētu mūsu vārgo ticību. Jo, tā kā pie vārda vien cilvēka sirds pieturas ar grūtībām un tāpēc ka vārds tiek sludināts visiem kopīgi, tad mana sirdsapziņa nav droša par to, vai Dievs to attiecina arī uz mani, vai arī es to varu pieņemt sev un sevi ar to mierināt,- tāpēc Kristus, būdams īpaši žēlsirdīgs, ir iedibinājis šādus ārējus, redzamus sakramentus, kuros un caur kuriem Viņš grib pats ar mums rīkoties, lai mums būtu drošs zīmogs un ķīla, ka Viņš Evaņģēlija apsolījumu patiesi attiecina, nodrošina un apstiprina ikvienai personai, kura ticībā lieto šos sakramentus. Un nav nekādu šaubu, ka Dieva Dēls caur tiem vareni darbojas ticīgajos, lai stiprinātu un uzturētu viņos ticību. Tādēļ pamatoti ir jānoraida sakramentāriešu uzskati, kas sakramentus uzskata tikai par ārējām zīmēm, kuras tikai kaut ko nozīmē un parāda.

VAI SAKRAMENTIEM IR NEPIECIEŠAMA ARĪ MŪSU TICĪBA?

Kas attiecas uz sakramentu substantiam jeb būtību, – tie ir Dieva darbi, un ticība vai neticība nekā neatņem un arī nekā nedod sakramentiem; nedz to ticība vai neticība, kas to sniedz, nedz to, kas to saņem – jo sakramentus rada nevis mūsu ticība, bet vienīgi Dieva spēks un kārtība. Bet, ja jautā, kā sakramenti kalpo tam, lai mēs saņemtu viņu augļus, labumu, spēku un iedarbību mūsu pestīšanai, – ticība ir nepieciešama, jo tā satver un pieņem šo žēlastību gan vārdā, gan sakramentos, kā teikts Rakstos: kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts; tāpat arī: kas necienīgi ēd, tas ēd sev pašam par sodu.

CIK ŠĀDU SAKRAMENTU IR JAUNAJĀ DERĪBĀ?

Patiesību sakot – tikai divi, proti, Svētā Kristība un Tā Kunga Augstais Sakraments. Jo tajos abos ir būtiskās, sakramentam nepieciešamās lietas. Pirmkārt, ārējā zīme, kas ir paša Kristus iedibināta un pavēlēta; otrkārt, žēlastības apsolījums, kas caur šiem sakramentiem tiek piešķirts un apstiprināts ticīgajiem.

VAI ABSOLŪCIJA NAV SAKRAMENTS?

Absolūcijai ir viena sakramenta īpašība, proti, caur to katram ticīgajam atsevišķi tiek sniegts, piešķirts un apstiprināts Evaņģēlija kopējais apsolījums. Ņemot vērā šo īpašību, daži nedara neko ļaunu vai aplamu, pieskaitot Absolūciju sakramentiem. Bet, tā kā Kristus tomēr nav nolicis un iedibinājis pie Absolūcijas nekādu ārēju zīmi, tad patiesībā to nevar saukt par sakramentu tādā pašā nozīmē kā Kristību un Svēto Vakarēdienu. Taču, kā vēsta Augsburgas ticības apliecības Apoloģija, par to nevajag strīdēties.

KĀPĒC NEVAR BŪT SEPTIŅI SAKRAMENTI, KĀ TO UZSKATA PĀVESTĪBĀ?

Tāpēc, ka tiem pietrūkst svarīgu lietu, kas piederas pie sakramenta. Piemēram, laulība, ir Dieva pavēlēta un iedibināta, bet Dievs nav pavēlējis nekādas tādas ārējas zīmes, kas nepieciešamas sakramentam. Laulība nav arī tāds līdzeklis, caur kuru uz cilvēku tiek attiecināts Dieva žēlastības apsolījums. Un Pāvils (Ef. 5) laulību sauc nevis par sakramentu, tādā nozīmē kā Kristību vai Vakarēdienu, bet gan par noslēpumu, kas attiecas uz Kristu un draudzi.

TOMĒR APUSTUĻI IR UZLIKUŠI ROKAS UN PĀR TICĪGAJIEM IR NĀCIS SVĒTAIS GARS (AP.D.8 UN 19). KĀPĒC TAD LAI IESTIPRINĀŠANA NEBŪTU SAKRAMENTS, JA TAI IR ĀRĒJĀ ZĪME UN GARA APSOLĪJUMS?

Apustuļiem bija spējas darīt brīnumzīmes, un to starpā arī tādas, ka caur roku uzlikšanu slimie ir nevien kļuvuši veseli (Mk. 16), bet arī Svētais Gars ir parādījies ticīgajiem ar ārējām, redzamām dāvanām, tādām kā runāšana mēlēs (Ap. d. 8), bet tas ir bijis temporale jeb tajā laikā . Taču mums Dieva vārdā nav nekādas pavēles, lai mēs tam sekotu, nav arī apsolījuma, ka caur roku uzlikšanu Dievs gribētu dot ticīgajiem Svēto Garu. Tā nu iestiprināšanai, kas notiek pie pāvestiešiem, Dieva vārda, pavēles vai apsolījuma ir vēl jo mazāk.

KĀPĒC PRIESTERA IESVĒTĪŠANA NAV SAKRAMENTS? APUSTUĻI TAČU IR UZLIKUŠI ROKAS SLUDINĀTĀJIEM UN TĀDĒJĀDI TIEM IR DOTAS DĀVANAS (1.TIM.4, 2.TIM.1).

Tas tiesa, ka mācītāju likumīgajam aicinājumam un ordinācijai ir Dieva vārds un dievišķās svētības apsolījums, un tas ir liels, svarīgs mierinājums. Bet ordinācijai nav apsolījuma, ka tam, kurš grib kļūt piederīgs Dieva žēlastībai un pestīšanai, būtu jākļūst par priesteri. Jo arī daudzi no tiem, kas ir pravietojuši, pastardienā dzirdēs: Es jūs nekad neesmu pazinis (Mt. 7). Tādējādi par roku uzlikšanu Dieva vārdā nav nekādas noteiktas pavēles, un apustuļi to ir lietojuši savās lūgšanās brīvi. Bet svaidīšanai pāvestiešu priesteru iesvētīšanā nav nedz pavēles, nedz arī piemēra no Jaunās Derības Rakstiem; tā ir levītisko ceremoniju atkalieviešana, kas ir pret Dieva vārdu. Tā kā priesteru iesvētīšanai trūkst abu lietu, redzama elementa un Dieva apsolījuma, tad tā nav sakraments.

BET KĀ IR AR PĒDĒJO SVAIDĪŠANU? TAJĀ TAČU IR DIEVA VĀRDA ELEMENTS (MK. 6, JĒK. 5), UN IR KLĀT ARĪ APSOLĪJUMS PAR GRĒKU PIEDOŠANU (JĒK. 5).

Apustuļiem un citiem senajā Baznīcā bija dāvanas brīnumaini dziedināt (1. Kor. 12), un šim nolūkam viņi pa laikam ir izmantojuši roku uzlikšanu (Mk. 16), pa laikam – svaidīšanu ar eļļu (Mk. 6). Bet tā kā arī šis brīnums tāpat kā citi beidzas, kad Evaņģēlijs ir pietiekami apstiprināts, mums par to nav nedz pavēles, nedz apsolījuma; un Jēkabs grēku piedošanu piedēvē nevis svaidīšanai ar eļļu, bet gan ticības lūgšanai. Turklāt pāvestieši neiesvaida tos, kurus viņi cer izdziedināt, bet gan tos, kuri grib nomirt. Un uzskats, ka caur šādu svaidīšanu viņiem tiktu piedoti grēki, ir ne vien bez Dieva vārda apsolījuma, bet pret Dieva vārdu.