:: e – BAZNICA ::

Par grēku nožēlu un ciešanām

KAM TAD KALPO TAS, KA CAUR BAUSLĪBU ŠĀDI NOSODA GRĒKU UN ĻAUDIS BIEDĒ, UN VIŅIEM DRAUD AR DIEVA DUSMĀM?

Lai viņi atgrieztos, bītos no Dieva dusmām, novērstos no grēkiem utt.

VAI TAD ATGRIEZTIES IR TIK SVARĪGI?

Katrā ziņā, jo Jānis, Kristus, Pēteris, Pāvils u.c. savu sludināšanu uzsāk tā: “Atgriezieties!”, un Kristus saka (Lk. 13); “..ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.” Jes. 66: “Bet Es uzlūkoju nabagu, un, kam sagrauzts gars un kas manu vārdu bīstas.” Un (Jer. 5), par tiem, kuri nicina soda sludināšanu un saka: pravieši ir pļāpas, tāpat arī, par tiem, kuri nebēdā par draudiem ar Dieva dusmību, bet gan spītīgi paliek savos grēkos un, kuri allaž iet vairumā, Dievs saka: “Vai Es to lai nesodītu?”

KAS TAD IR ATGRIEŠANĀS, NOŽĒLA UN CIEŠANAS?

Tas ir, kad grēcinieks bīstas no Dieva dusmām par grēkiem un nožēlo to, ka viņš ar saviem grēkiem ir sadusmojis Dievu.

KAS TAD PIEDER PIE ŠĪS ATGRIEŠANĀS, NOŽĒLAS VAI CIEŠANĀM, LAI MĀCĪTĀJS VARĒTU ZINĀT, KĀ VIŅAM JĀSLUDINA ATGRIEŠANĀS, UN ARĪ KRISTIETIS PRASTU SEVI PĀRBAUDĪT, VAI VIŅŠ PATIESI IR ATGRIEZIES?

Pirmkārt te pieder grēku atzīšana, ka cilvēks atzīst un zina, ko Dievs savā tiesā uzskata par grēku, tāpat arī, cik liels un smags ir grēks.

VAI ATGRIEŠANĀS PASLUDINĀŠANA IR PILNĪGA, JA NOSKAITA TIKAI GRĒKU SARAKSTU?

Nē, tāpēc ka ir sacīts: Jo bauslībai seko dusmība, (Rom. 4), un tam jābūt amatam, kas pasludina pazudināšanu (2. Kor. 3). Tāpēc, otrkārt, pie atgriešanās pieder tas, ka Dieva dusmība parādās no debesīm pār visu cilvēku bezdievību (Rom. 1), lai cilvēks atzītu un zinātu, kā Dievs dusmo par grēkiem un kā Viņš tos grib sodīt šeit laicīgi un tur mūžīgi, ja grēcinieks caur Kristu netiek salīdzināts ar Dievu.

JA NU CILVĒKS ATZĪST, KA VIŅA DZĪVE IR GRĒCĪGA UN SAPROT, KA DIEVS DUSMO PAR GRĒKIEM, TAČU NELIEKAS PAR TO NE ZINIS, BET PALIEK GRĒKOS: VAI TĀ IR PATIESA ATGRIEŠANĀS?

Sauls atzīst, ka viņš dara netaisni, vajājot Dāvidu (1. Sam. 24, un 26), arī Dāvids labi zina, ka Dievs dusmo par slepkavību un laulības pārkāpšanu, bet tomēr abi to dara. Tādēļ, treškārt, pie patiesas atgriešanās īpaši pieder tas, ka grēka un Dieva dusmu atziņa skartu sirdi, un, kā teikts Rakstos, sirds tiktu salauzta un satriekta. Un, nopietni uzlūkojot, kādas tai ir attiecības ar Dievu grēku dēļ, sāk bažīties par to, ka tā izsauc pār sevi Dieva tiesu un bargas dusmas. Tad sirds ir bailēs un bijībā soda dēļ, kam jāseko pēc grēkiem, tādēļ tai vairs nav ne prieka, nedz kāres grēkot, bet tā nožēlo grēku, novēršas no tā, domā, tiecas un rūpējas par to, lai tā katrā ziņā nevarētu tikt pazudināta zem Dieva dusmām un palikt mūžīgajā pazušanā. Tā ir patiesa atgriešanās, nožēla un ciešanas, un pēc iepriekšminētā var pārbaudīt, vai patiesi ir tā, kā saka Augustīns: “Ka daudzi nevis atgriežas, bet gan iedomājas, ka viņi atgriežas..”