Kad Apustuļu ticības apliecībā atzīstat: “Es ticu uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu”, visticamāk, neviens jums neiebildīs. Pirmajiem kristiešiem tas bija citādi. Pirmajos trijos kristietības gadsimtos Kristus atzīšana par Kungu bieži izraisīja vardarbīgu pretreakciju. Šeit redzamā Fjodora Andrejeviča Broņņikova glezna Nolādētais lauks attēlo nevis Kristus sišanu krustā, bet gan tās šausmas, kas bieži notika ar tiem, kas runāja un apliecināja, ka Jēzus ir Kungs.
“Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” [Lk.18:31]
Atcerēsimies pirmos Svētā Vakarēdiena viesus, par kuriem Kristus mācīja, ka tie ir tīri un šķīsti Viņa draugi un brāļi, kaut arī mēs labi zinām, ka te nebūt nebija pilnīgi un viņos joprojām bija ļoti daudz kļūdu un vājību.
Atcerēsimies, ka reformācijas laika mācība par attaisnošanu vienīgi ticībā, ko saskaņā ar Svētajiem Rakstiem apliecināja Luters, ir saprotama un vērtējama Dieva mūžīgās tiesas kontekstā un tādējādi tā skar grēcinieka attaisnošanu Dieva tiesas priekšā un viņa likteni mūžībā. Savukārt mūsdienu liberālā luterisma – kas veidojis un parakstījis 1999. gadā ar Romas katoļu baznīcu “Kopīgo deklarāciju par attaisnošanu” – teoloģiskais un kultūrvides konteksts attiecībā uz attaisnošanas mācību ir pavisam cits.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2020
Atsauces (0)