Nolemti nomiršanai

Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm. [1.Moz.19:24]

Kas var liegt podniekam saspiest un pārmīcīt mālu piku pēc savas patikas? …pat ja kādam vērotājam no malas būtu licies, ka uz podnieka ripas tik tikko bija jau gatava vāze!!!

Vai Dievs vēl nebūtu pabeidzis savu darbu pie cilvēka (pie cilvēces veidošanas), Kamdēļ Dievs tik brīvi izrīkojas ar cilvēku dvēselēm, tās mokot un lokot, un spiežot un mīcot, ka brīžam viss notiekošais mūsu dzīvēs šķiet ir kā pilnīgā bezjēgā. Visa dzīve kāda atsevišķa gadījuma dēļ apgriežas kā ar kājām gaisā… Vai Dievs spēlējas ar mums kā mazs bērns, kas domā un attīstās darbībā? Vai Dievs patiešām neredz, kas mums patiesībā šinī mirklī ir tas visvairāk vajadzīgais?!!

Vai Dievs neuzlūko mūsu centienus, kad mēs Viņu meklējam?

Kristus pie krusta saka: “Viss piepildīts”…bet, kas tad ir piepildīts? …vai ir pabeigta mācība, kas māca nomirt par brāļiem ienaidnieku izsmietam …vai to tas nozīmē? …Vai varbūt tas nozīmē, ka spriedums šai pasaulei gatavs un nu tiks sūtīti eņģeļi, lai šo pasauli iznīcina? …Un galu galā! …ko tas Jēzus klusē! …kam Viņš vairāk neko nepaskaidro? …kādus noslēpumus Viņš aiznes sev līdzi kapā?

Vai mēs esam nolemti nomiršanai šajā pasaulē?

Dievs, caur saviem Svētajiem Rakstiem ir devis skaidras norādes, ka šī pasaule tiks iznīcināta (iznīcināta ugunī), ka zemes pamati degdami izjuks. Vai tas būtu aicinājums būt gataviem un krāt naudu kāda kosmosa kuģa iegādei? …tomēr nē! Šāda veida iespēju glābties izslēdz Dieva teiktais, ka debesis un zeme zudīs, jo nebūs kosmosa, kurā aizlaisties, nebūs blakus ne planētu, ne zvaigžņu, ne kā… tikai iznīcības šausmas… Un ja nu vienīgi Tu pats nebūsi kā Lats atrasts un jau iepriekš aizvests prom no šīs pazudināšanas vietas. Aizvests lai taptu izglābts. Izglābts gluži kā aiz rokas aizrauts. Aizrauts kā neprātā (bez īstas sapratnes par notiekošo); bez prātošanas un bez atpakaļ skatīšanās.

Vai mukt, ja nekas cits neliecina par gaidāmajām izmaiņām (kā vien šis pus-apjukušais vecis)?

Skatītājiem uz visu to no malas, piemēram, notikuma aculieciniekiem (kādi bija arī kā Lata znoti), domājams smieklu netrūka līdz tam mirklim, kad degošās ogles patiešām sāka birt uz galvas. Un, bet, ak, vai… tad jau bija par vēlu ticēt un par vēlu lūgties un meklēt pēc pestīšanas un glābiņa.

Kristus saka: “pestīšana šim namam ir notikusi”. Kristus norāda – kamēr vēl saka “šodien” [jo māls ir mīcāms, kamēr tas nav saulē apkaltis un kamēr vēl nav krāsnī iešauts un kamēr uguns to nav vēl apdedzinājusi cietu]. Ticība uz Dieva apsolījumiem ir tik viegli, un tikai no paša Kristus saņemama, un tik viegli pazaudējama, ja sākam paļauties uz sevis paša “stabilo” saprātu.