Mierinājums savējiem

Noklausies šo e-publikāciju

Nebīsties, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību. [Lk.12:32]

Šie vārdi ir varens mierinājums un drošība tiem, kas meklē Dieva valstību, bet vēl aizvien ir daudzu vājību pilni un baidās, ka nespēs to sasniegt! Tas patiesi būtu liels mierinājums, ja šie cilvēki spētu atmosties un saskatīt, cik liela nozīme ir šiem Tā Kunga mierinājuma vārdiem! Jo Viņa vārdiem “nebīsties” piemīt viss nepieciešamais spēks un tie katrā ziņā ir apsolījums, kas mums palīdzēs sasniegt Dieva valstību, lai cik ļauni viss liktos.

Taču šeit ir labi jāpārdomā, ka Viņš šeit nerunā uz visiem cilvēkiem. Viņš nesaka, ka nevienam nav jābaidās. Nē, Viņš skaidri un gaiši paskaidro, kam domāts šis mierinājums. Viņš saka: “Mazais ganāmais pulciņ.” Protams, nav nekādu šaubu, ka Tas Kungs ir žēlastības pilns pret visiem cilvēkiem. Tas nav noliedzams.

Tomēr daudzi ir tādā stāvoklī, ka viņiem ir pamats baidīties. Viņiem jābaidās no visbriesmīgākās iespējamības, proti, ka viņi tiks pazudināti un nekad neredzēs Dieva valstību. Šādiem cilvēkiem Tas Kungs nesaka: “Nebīsties.” Tāpēc ir jāievēro atšķirības cilvēku dažādajos stāvokļos.

Ja vien mēs vēlamies uzklausīt Tā Kunga balsi, tad viss vēl ir glābjams. Tā Kunga izteiktais mierinājums “nebīsties” ir domāts tikai Viņa mazajam pulciņam – dvēselēm, ko Viņš sauc par Savām avīm. Un no Jāņa evaņģēlija 10.nodaļas mēs redzam, ka Viņš īpaši runā par avīm un saka: “Es pazīstu Savas avis, un Manas avis pazīst Mani.” “Manas avis klausa Manu balsi un seko Man,” un “neviens tās neizraus no Manas rokas”. Un tekstā par pastaro dienu Tas Kungs saka, ka Viņš šķirs cilvēkus vienu no otra kā gans šķir āžus no avīm un Viņš liks avis Sev pie labās rokas, bet āžus – pie kreisās.

Galvenā doma ir tāda, ka Tā Kunga tiesā Viņš atšķirs dažādas dvēseles. Viņš teiks jaukus un mierinošus vārdus tiem, kurus sauc par Savām avīm. Turpretī briesmīgus vārdus Viņš teiks tiem, kas pie kreisās rokas: “Ejiet nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mt.25:41).

Tādēļ, lai cik mierinoši un jauki būtu šie mierinājuma vārdi, mēs nedrīkstam pievilt sevi un citus, un mums jāatceras, ka mierinājums attiecas vienīgi uz tiem, ko Kristus pazīst kā Savas avis un raksturo ar vārdiem “viņi klausa Manu balsi”, “viņi seko Man”! Viņš nesauc tos par labiem, uzticīgiem un spēcīgiem, kādiem tiem vajadzētu būt, un vēl mazāk viņi ir svētie, kas brīvi no grēka. Nē, tie katrā ziņā ir grēcinieki, un paši gauži to apraud.

Bet vienā ziņā viņi tiešām atšķiras no citiem cilvēkiem: visa pasaule dzīvo brīvi pēc savas sirds domām un kārībām, bet Kristus avis par spīti visām vājībām arvien vadās pēc Viņa balss, pieķeras Kristus vārdiem un Viņa labajam prātam un ļauj, lai Viņa vārdi tiesā, pārmāca, sniedz mierinājumu, vada un nosaka visu viņu dzīvi.

Varbūt tu no sirds vēlies būt īsts kristietis. Taču bez sava Glābēja un Viņa Evaņģēlija tu nespēj tāds būt. Tu ciet no tik daudziem mokošiem grēkiem, ka bīsties, ka tev nekad nebūs dots redzēt Dieva valstību. Tu bieži pat gribi krist izmisumā un atmest visam ar roku. Taču ar brīnišķīgo Dieva žēlastību tu joprojām vienmēr pieķeries savam Glābējam un nespēj pamest Viņu un mūžīgo dzīvību.

Tad nu uzklausi, ko mūsu tekstā saka pats Tas Kungs. Viņš ir tas, kas visus tiesās pēdējā dienā, Viņam vienīgajam ir jāpievērš visa mūsu uzmanība. Kam gan mēs citam ticēsim, ja ne Viņam? Un Kristus saka: “Nebīsties, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību.”

Tas patiesi ir iespaidīgs pamats mūsu mierinājumam: jūsu Tēva labais prāts! Te mūsu mierinājums un cerība ir atkal balstīti tikai uz Dieva Majestātes labā prāta un Viņa brīvās labvēlības. Tici droši, ka tas ir vienīgais īstais pamats. Un tiklīdz tu esi avs no Viņa mazā ganāmpulka, tā Viņš dāvina tev Valstību. Tāds ir Tēva labais prāts un griba, jo “pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu” [Ef.1:5].

Un vēlreiz – kāds ir mūžīgā Tēva labais prāts un griba? Tas Kungs atbild: “Dot jums Valstību.” Un kam Viņš dod Valstību? – Jums, mazajam ganāmpulkam, kas vēl joprojām ir pilns trūkumiem ticībā un paklausībā, drosmē un izpratnē. Tādēļ Viņš vēlas jums dot Valstību kā brīvu dāvanu. “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” [Ef.2:8]. Tā ir dāvana. “Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.”

Tad kļūst pavisam skaidrs, ka Kristus to dāvina Savam vājajam, mazajam ganāmpulkam, nevis spēcīgajiem un drosmīgajiem – kaut arī tiem būtu mazāk darbu, no kuriem atgriezties un kurus nožēlot. Bet, ja no žēlastības, tad ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība. Patiesībā mēs visi esam grēcinieki. Taču Tēva labais prāts ir dot valstību tiem, kas pazīst savus grēkus, meklē žēlastību un dzīvo ticībā.