Nabaga Lācars un bagātais vīrs

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. [Lk.16:19-31]

Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus mums stāsta par diviem cilvēkiem, viens bija kāds bagāts vīrs, kurš smalki ģērbās, baudīja dzīvi un rīkoja lepnas dzīres. Otrs bija pavisam nabadzīgs vīrs, vārdā Lācars. Viņš gulēja bagāta vira durvju priekšā, bija smagi slims un pārtika no druskām. kas tika atmestas no bagātā vīra galda. Ja mums būtu jāizvēlas, kura vīra vieta mēs vēlētos būt. izvēle šķiet viennozīmīgi skaidra – kurš gan gribētu būt slims nabags, nevis bagāts un vesels. Tomēr tālāk Jēzus stāsta, ka abi vīri nomira – bagātais nokļuva ellē. kur cieta neizsakāmas mokas, bet nabaga Lācars nokļuva debesīs. kur baudīja mūžīgu prieku. Tagad bagātais vīrs vēlējās būt nabaga Lācara vietā. bet tas vairs nebija iespējams. Tāpat notiks arī ar ikvienu cilvēku. kurš būs dzīvojis tā, kā dzīvoja bagātais vīrs. Tādēļ lūdzot Dievu un tiecoties pēc vieglas un labas dzīves, mums vajadzētu būt skaidrībā, ko lūdzam un pēc kā tiecamies. Vissvarīgākā lieta, ko mums vajadzētu saprast ir tā, ka laime, veselība un labklājība šajā dzīve nav galvenais. Bet kas tad ir galvenais? Galvenais ir tas, kas ar mums notiks pēc nāves, jo dzīve ir īsa, bet mūžība gara, un mums ikvienam reiz būs jāmirst. Tādēļ nāve un mūžīgā dzīve ir patiesās mērauklas, ar kuru viss mērojams.

Tomēr viss nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdi šķiet. Lieta ir tā, ka debesīs būs arī tādi cilvēki. kas šīs zemes dzīves laikā bijuši veseli un bagāti. bet ellē netrūks tādu, kas bijuši slimi un nabagi. Veselība un bagātība nevienu vēl nepazudina, tāpat kā slimība un nabadzība nevienam vēl negarantē debesis. Ko tad darīja nepareizi bagātais vīrs un ko darīja pareizi nabaga Lācars?

Bagātais vīrs bija pārliecināts, ka viņa bagātība nodrošina tam labvēlību ne tikai cilvēku, bet arī Dieva priekšā. Patiesībā viņš paļāvās uz savu bagātību, nevis uz Dievu. Bagātība bija viņa Dievs. Bagātība ir ļoti liels kārdinājums, ko tikai nedaudzi spēj izturēt. Tādēļ gudrais Salamans lūdz, lai Dievs nedod viņam lielu bagātību, nedz nabadzību, jo viņš zina, ka abas var būt postošas. Bagātajam, kurš grib iemantot Dieva valstību jādzīvo tā, it kā viņš būtu nabags, jācer vienīgi uz Dieva laipnību un jādomā kā pareizi rīkoties ar savu mantu. Tas nav viegli. Jo bagātība rada pārgalvību un ari raizes, kas nemitīgi spiež domāt, kā bagātību pasargāt un nezaudēt. Katrā ziņā bagātajam vīram ar savu bagātību vajadzēja parūpēties par nabaga Lācaru, dodot viņam pajumti, ēdienu un drēbes, nolīgstot ārsta, kurš viņu aprūpē, lai nebūtu tā, ka vienīgi suņi laizīja nabaga Lācara brūces.

Savukārt nabagajiem jāmāk no Lācara pieņemt savu nabadzību, iztikt ar to, kas ir un netiekties viesiem spēkiem iegūt vairāk. Nabagi arvien ir kārdināti zaimot Dievu par savu nabadzību, apskaust un lamāt bagātos un alkt pēc bagātības. Šāda rīcība ir tikpat pazudinoša, kā bagātā pārgalvīgā un izšķērdīgā dzīve.

Vēl viena lieta, kas skaidri nodala ticīgos no neticīgajiem, ir skopums. Skopulis labprāt tērē naudu sev, bet citiem viņš to nedod nekad, vai arī, ja dod, tad ar vaimanām un nopūtām. Savukārt ticīgais arvien dod tin dod ar prieku un labprātīgi, jo viņš zina. ka Dievs viņu uztur un dos visu, kas viņam vajadzīgs. Neticīgais turpretī neko nezina par žēlsirdīgo Dievu, tādēļ arī viņš pats nekad nav žēlsirdīgs. Tiklīdz šāds cilvēks ierauga nabaga Lācaru, tā viņš tūdaļ domā redz nu, saņem, ko pelnījis! Man gar tevi nav nekādas daļas! Turpretī uz ņemšanu viņš arvien ir nadzīgs. un ja vien tas iespējams, visu grib saņemt par brīvu. Skopam cilvēkam arvien ir par maz. Tā apustulis Jēkabs raksta: “No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”

Daudzviet Rakstos Kristus brīdina no muļķīgas palaušanās uz mantu. Tā līdzībā par bagāto muļķi Viņš stāsta par kādu bagātu vīru, kam “viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” Turpretī savus mācekļus Kristus mudina kļūt bagātiem Dievā un savu mantu krāt debesīs. Viņš brīdina. ka bagātajam būs grūti nokļūt Dieva valstībā un saka, ka nabagie ir svētīgi. Cilvēku nelaime ir tā, ka neviens tam netic, bet visi klusībā cer un paļaujas uz mamonu. Tā bagātajam jauneklim, kas vēlās Viņam sekot, Jēzus saka – ej, pārdod savu mantu, izdali to nabagiem un tad seko man, bet bagātais aiziet noskumis, jo viņam bija daudz mantas. Citiem vārdiem sakot, viņš nevēlējās atteikties no sava dievekļa un paļauties uz Kristu. Tā arī ir problēmas būtība, naudas un mantas kāre apdullina cilvēku, ved to prom no Dieva un padara par elku kalpu.

Nauda un manta arvien ir bijis un būs elks virs zemes, ar ko velns pieviļ lētticīgus cilvēkus. Materiālisms padara cilvēku seklu, virspusēju, vāju un viegli ievainojamu. Tiklīdz šāds cilvēks paliek bez naudas un mantas. tā izrādās, ka viņš patiešām ir pliks un nabags, jo garīgu bagātību viņam nav. Dzīdamies pēc naudas un mantas, cilvēki atstāj novārtā savu mūžīgo dvēseli. Maz tiek domāts par to, kas skaists, labs un patiess, bet visi spēki tiek veltīti vienīgi naudas iegūšanai. Pārmērīgu darba izmocītajiem cilvēkiem nav vairs laika un spēka nedz lasīt Bībeli, nedz apmeklēt dievkalpojumus, nedz nopietni iedziļināties kristīgajā mācībā.

Ir bezcerīgi cilvēkiem stāstīt par to cik slikti ir paļauties uz naudu vai kādiem citiem elkiem. Ja elks ir sagrābis kāda sirdi, tad viņš to viss nelaidīs tik viegli vaļā. No materiālisma vaāām var kļūt brīvs tikai tas, kam dāvāta ticība un līdz ar to arī paļāvība uz Dievu. Zinādams, ka Dievs par viņu gādā, šāds cilvēks kļūst labs un dāsns devējs. Viņš nekad neatstās bez ievērības nabaga Lācarus, ar kuriem tam nāksies sastapties savā dzīvē. Turpretī neticība arvien visu grib sev. jo tā paļaujas tikai pati uz sevi. Lai cīnītos pret materiālisma postu, mums jāmācās ticība Dieva gādībai. Īsa veidā šī ticība apkopota Ticības apliecības skaidrojumā, kur tiek uzsvērts. ka Dievs mūs ne tikai ir radījis, bet arī ik dienas uztur un dod mums visu nepieciešamo. Tādējādi mēs tiekam mācīti saskatīt dzīvē gan tos veidus, caur kuriem Dievs mūs apgādā, gan apzināties, ka visu dāvanu devējs ir pats Dievs. Kad to redzam, mēs topam gudri un zinām, ka mums nav jācenšas izmantot katru izdevību, lai pakamptu iespējami daudz, bet mācāmies apmierināties ar to, ko Dievs mums dod, būt pateicīgi, laimīgi un priecīgi, nevis kurnētāji un rūgtuma pilni skauģi..

Kā to liecina nopietni pētījumi, zemes bagātību un enerģijas resursi izsīkst un pasaulei vienkārši vairs nebūs iespējams nodrošināt to dzīves līmeni, kāds nesenos gados valdīja rietumu pasaulē. Tas, kā apustulis Jēkabs minēja, mudina cilvēkus uz savstarpējām cīņām un kariem. Valdības cīnās viena ar otru uti cilvēki cīnās savā starpā. Kamēr cilvēki izmisīgi pūlas uzkrāt naudu, valdības tos apzog nemitīgi devalvējot naudas vērtību. Cilvēku mantkārība padara tos lētticīgus un dažādas finanšu institūcijas to izmanto, izdomādamas neskaitāmus trikus, kā aplaupīt alkatības apdullinātos ļaudis. Vairojas neuzticība, aizdomas, skaudība un ar visām mūsdienu tehnoloģijām un zinātni mēs nevaram un nevaram tikt galā ar krīzēm. Kādēļ tā? Tādēļ, ka krīze ir Dieva tiesa, sods, ar kuru tiek sodīti elku kalpi, ļaujot vienam zaglim aplaupīt otru. Dievu nav iespējams piemuļķot. Cilvēcei ir jāmainās. ir jāmaina sava attieksme pret naudu, pret to kā nauda tiek lietota. Ir jāierobežo savi izdevumi un izklaides un izpriecu kultūras vietā jāliek jaunas, patiesas, garīgas vērtības.

Pašreiz Latvijā un daudzviet citur mēs pļaujam ražu savai nolaidībai pret zinātni, medicīnu, izglītību un baznīcu. Arvien vairāk cilvēku vienkārši bēg prom no Latvijas. Un bēg ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, bet vispirms tieši šīs attieksmes dēļ. Kurš gan Latvijā vairs vēlas būt zinātnieks, ārsts, mācītājs, skolotājs? Tādu ir maz un viņu paliek arvien mazāk un mazāk. Un līdz ar to mēs slīgstam arvien lielākā un lielākā bezcerībā un depresijā. Mēs vaimanājam, ka trūkst inovāciju un jaunu izgudrojumu, kas paceltu rūpniecību un ražošanu, bet nav tādēļ, ka savus zinātniekus esam nomērdējuši badā, aizdzinuši maizes darbā uz ārzemēm. Veselības aprūpes sistēma kļūst arvien sliktāka un sliktāka, bet kā lai tas tā nebūtu. ja ārsti vairs nevēlas mācīties garus desmit gadus un strādāt garas stundas smagu darbu, lai par to beigu beigās saņemtu nieka grašus. Izglītības sistēma Latvijā ir kļuvusi kritiska un arvien vairāk atpalikusi. Un tas ir tikai dabiski, jo par šādiem līdzekļiem nav iespējams uzturēt augstus izglītības standartus. Un līdz ar to varam pārvilkt treknu svītru nākotnei. Valstij ar šādu attieksmi pret izglītību un medicīnu nav un nevar būt nekādas nākotnes. Mēs nolemjam sevi tumsonībai un izmiršanai. Par mācītājiem vispār negribas runāt. Kopš laika gala mācītāja darbs Latvijā ir ticis uzskatīts par kaut ko līdzīgu hobijam, bet ne nopietnu profesiju. Es tā dažreiz domāju par mūsu pašu draudzi. Cik ilgi man pietiks veselības, spēka un pacietības? Un kas notiks pēc tam? Vai mūsu draudze no Svētās Kristus baznīcas atkal pārvērtīsies par dziedātāju un dejotāju pulciņu, tūtiņdreijātāju draudzi, kas neko nezina un negrib zināt par kristīgo mācību? Es esmu mēģinājis runāt ar vienu otru jaunu cilvēku par teoloģijas studijām un mācītāja darbu, bet uz mani pamatoti raugās kā uz ārprātīgo. Lai nopietni sagatavotos mācītāja darbam ir vajadzīgi gandrīz desmit gadi, ir jāstudē senas valodas, vēsture, ļoti nopietni jāapgūst kristīgā mācība un Bībele un vēl neskaitāmas citas disciplīnas. Un neviens to nedarīs, ja nebūs pārliecināts. ka kādam tas būs vajadzīgs un kāds par to būs gatavs dot maizi. Pavisam drīz mums atliks vien cerēt, ka kāds eņģelis vai pats Kristus nāks no debesīm, lai mūs mācītu, jo neviena cita, kas darītu vairs nebūs. Kurš gan vēlēsies upurēt savu laiku. naudu. veselību un nervus. lai par to iegūtu izsmieklu, aprunāšanu, intrigas un pat atklātas lamas? Nepaies ilgs laiks un mēs visi stāvēsim Dieva priekšā un tad atklāsies viss un es bardos, ka daudziem būs jāpiedzīvo baismīgs kauns un negods. par to, ko tas miesā būdams darījis, kā dzīvojis. kā tērējis savu naudu. kā izturējies pret nabaga Lācaru – ārstiem, skolotājiem, baznīcu un mācītājiem. Visvairāk es baidos, ka jau pēc dažiem gadiem mums nebūs vairs neviena, kas to pat sapratīs vai spēs pateikt. Lielākā mūsu tautas nelaime ir tā kā mēs visu gaidām no citiem. Mēs ceram uz valdību, ārzemju palīdzību vai uz – gan jau kaut kā. Bet mēs negribam un nespējam paši par to nopietni domāt, organizēt, kārtot un atbildēt par savu dzīvi. Šajā ziņa mēs esam un paliekam mazi bērni, mežonīga un bezatbildīga tauta, no kuras saprātīgākie bēg kā no velna vecmātes. Šis dienas evaņģēlijs mums atgādina. ka kādu dienu nabaga Lācaru mūsu vidū vairs nebūs un dzīru laikam būs pienākušas beigas.

“Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” Āmen.