:: e – BAZNICA ::

Mans avotiņš; Mans palīdziņš [147]

Redz, Dieva jērs pacietigi Nes visas pasaul’s grēkus.
Viņš izlej savu asini Un glābj tos grēciniekus.
Spēks zūd tam Dieva jēriņam, Viņš dodās rokā kāvejam
Un atstāj visu prieku;
Viņš uzņem kaunu, apsmieklus Un mokas, vātis sitienus,
Un sak’: es labprāt ciešu.

Šis Dieva jērs mans mīļakais Un mans dvēseles glābejs,
Viņš ir tas grēku deldetajs, Ko Dievs mums pats izvēlejs.
„Eij, Dēls,” tā Tēvs tam sacija, – „Glāb tos, pirms mana taisniba
Tiem uzkrīt, tos aizstāvi.
It liela ir ta sodiba; Kas cits, kā tu to aizmaksa
Caur asinīm un nāvi!”

Viņš atbild: „Tēvs, paklausīgi Es gribu nest tos grēkus
Pēc tava prāta zemigi. Tēvs, žēlo grēciniekus!”
Cik liels šis mīlestibas spēks! Kurš cilvēks mūžam to sajēgs,
Ka Dievs liek kapā iekrist
Tam, kas tam līdzigs mūžibā, Vis-spēcibā un godibā,
Ka priekšā kalni saplīst.

Tu to pie krusta nonāve Ar asinainām sāpēm
Un to kā jēru upure Iekš sirds- un miesas-slāpēm.
Pār miesu sarkans asins plūst, Sirds dziļi nopūšās un lūzt, -
Ta ir ta nāves vara!
Tu saldais jērs, kā atzīšu, Kā mūžam tev atmaksāšu,
Ko tava sirds man dara?

Mans prāts, kamēr es dzīvošu, Tev pieminēs arvienu;
Tu mani, es tev mīļoju Un sirdi tev iesienu.
Tu gaisma man un dzīviba; Lai salūzt sirds man miršanā,
Tu mana sirds tad kļūsi!
Mans augstais gods, še esmu es, Tavs īpašums, ko atpircies, -
Es tavs un tu mans būsi.

Es dien’ un nakti dziedašu No tavas mīlestibas;
Tev miesa, tev ir dvēs’le nu Par upuri nododās.
Es dzīvodams tev dzīvošu Par godu, par pateikšanu,
Es mūžam pieminēšu,
Ko tu man laba darijis Un mokas ciesdams pelnijis, -
Tev slavēšu un teikšu.

Stāv, mana sirds, tad atvērta, Šo mantu tu uzņemi,
Kas ir ta visudārgaka Par debesi un zemi.
Ne zelta nedz ar sudraba Man negribās, un it neka
No visām pasaul’s malām.
Ši man dārga manta vien, Kas tev, Mans Jezus, tek un skrien
No tavām vāču-alām.

Ta šeit ir mana svētība Un bagatu man dara,
Ta bēdās mana līgsmiba, Man aizstāv grēku-karā;
Ka priekā mana koklite, Un bēdās, kad man dvēsele
Iztvīkst, ta mani mielos;
Kad slāpst man, tu mans avotiņš, Kad viens es, tu mans palīdziņš,
Tu visur man piemājos’.

Ko kaitēs nāves-bailiba? Tu dzīviba man esi,
Un lielā saules karstumā Tu man pavēnī nesi.
Kad uziet bēdu grūtība, iekš tevim man atspirgšana,
Kā gultā nespējniekam;
Un vētras laikā turi tu Kā enkurs manu laiviņu,
Man glabādams iekš briesmām.

Un pēdīgi, kad man jaiet Iekš debess tavā priekšā,
Tad lai tavs asins līdzi iet, Kur ģērbjos, tinos iekšā;
Tas būs mans kronis galviņā, tā iešu Tēvam tuvumā
Un stāvēšu pie tevis,
Kas tu man esi derejis; Tu man kā brūti apģērbis
Paturesi pie sevis.