Lielākais mierinājums mūsu dzīves rūgtajā pieredzē

Te mēs nonākam pie drūmākā dzīves pieredzes punkta. Diemžēl tikai daži tic un rēķinās ar to, cik daudz bēdu, rūgtuma un skumju tie izaicina pār sevi šajā pasaulē, kad nopietni lūdz Tēvreizes trešo lūgumu, bet vienlaikus – arī ar to, cik daudz svētlaimes viņiem ir lemts mūžībā (2.Kor.4:17-18).

Taču vairums nepaļaujas uz Dievu un neuzticas Viņam, kas pārvalda visu mūsu dzīvi un uzklausa mūsu lūgšanu, kad lūdzam Viņa gribu un prātu.

Ja tu patiešām lūdz Dieva gribu, tad rēķinies arī ar ļoti daudziem šķēršļiem un problēmām savam vecajam cilvēkam. Ja gribi, lai viss notiek pēc tava prāta, tad labāk nemaz nelūdz trešo Tēvreizes lūgumu! Saproti un apzinies, ka Dievs patiešām dzird šo lūgumu un vadīs tavu dzīvi pēc Sava prāta, ne tavējā. Tas patiesi kalpos tavas dvēseles augstākajam labumam, bet vienlaikus šis piepildījums nesīs daudz ciešanu tavai miesai, krustāsišanu un nāvi tavam vecajam Ādamam.

Raugi, kā M. Luters reiz atbildēja dievbijīgam cilvēkam, kas viņam vaicāja: “Kā tas nākas, ka es vienmēr šajā pasaulē esmu tik nelaimīgs un neiegūstu to, ko visvairāk vēlos, un viss notiek pretēji manai gribai?” M. Luters jautāja: “Tu laikam nopietni lūdzi: mūsu Tēvs, Tavs prāts lai notiek?” – “Protams, ka es lūdzu.” – M. Luters atbildēja: “Tad nebrīnies, ka Dievs šādi atbild uz tavu lūgumu. Ja vēlies, lai viss notiek pēc tava prāta, nekad tā vairs nelūdz!”

To ir būtiski saprast. Tas ir lielākais mierinājums mūsu dzīves rūgtajā pieredzē, ka mums ir Tēvs debesīs, kas Savā mūžīgajā uzticībā un dedzībā par mūsu dvēselēm visu ir iekārtojis tieši šādi. Dievs labprāt uzklausa visas lūgšanas, taču neviens cits lūgums nav Viņam tik ļoti pa prātam kā šis – par dievišķās gribas piepildīšanu! Ikviens grib rīkoties tikai pēc sava prāta. Savukārt, ja kāds ir noticējis Dieva labajam prātam un sācis lūgt pretēji savējam, tad Dievs nešaubīgi to paklausīs. Viņa prāts būs tam lielākā laime! Tāpēc nebrīnies, ja lietas noris pretēji tavam prātam, jo tu pats tā lūdzi!

Kaut Dievs atvērtu manas acis, ka ieraugu Dieva lielo nodomu, Viņa sirsnīgo vēlēšanos un degsmi par cilvēka pestīšanu! Jo tieši šim nolūkam Viņš ir kļuvis par Cilvēku, Upurjēru, svīdis asins sviedrus, ļāvis Sevi ievainot, sist krustā un nogalināt! Kad Viņa atklāsmē es ieraugu dievišķās sirds dedzību, kā Viņš apraud gaidāmo Jeruzālemes izpostīšanu vai kā Viņš priecājas par samariešu atgriešanos, ka Viņš aizmirst pat par Savu izsalkumu, tad neizsakāmi liels iepriecinājums un mierinājums ir lūgt: “Tavs prāts lai notiek!”

Vissvarīgāk ir apzināties un patiesi ticēt, ka mūsu sirds ticības dziļākais pamats ir balstīts uz Dieva labo prātu, kurš jau kopš mūžības nav vēlējies neko citu kā vien mūsu svētlaimi. Tāda ir Viņa labā griba šodien, rīt un ik dienu, un tieši Viņa sirds viskvēlākā vēlme mūs glābt ir iemesls tam, ka tev jāpiedzīvo tik daudz rūgtu ciešanu.

Tā saka Tas Kungs: “Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli” (Jes.43:4). Dievs nodeva iznīcībai vairākas tautas Sava Israēla glābšanai: “Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi” (Jes.43:3).

Tāpat jāsaka arī šeit. Tavas dvēseles mūžīgai glābšanai Viņš nodod iznīcībai tavu ārējo cilvēku, pakļauj tevi daudz laicīgām bēdām, rūgtiem pārdzīvojumiem, tuvinieku zaudējumam virs zemes un atrauj tev no sirds visu, kas tai pieaudzis un kļuvis dārgāks par dievišķo dzīvi. Nāve aizrauj tev dārgu sirdsdraugu, tavu dārgo laulāto draugu vai tavus mīļos bērnus. Kādam pēkšņi ir jāzaudē visa manta, citam jāzaudē vēl kaut kas vērtīgāks – viņa labais vārds, kāds cits varbūt saslimst ar nedziedināmu kaiti.

Cik gan daudz rūgtu brīžu nākas piedzīvot ceļotājam, kas dodas caur šo bēdu ieleju! Sirds, iespējams, pamirs, ja skatīsies tikai uz to, kas acu priekšā. Taču, ja tu kopā ar Asafu dosies Dieva svētnīcā un uzlūkosi dzīvi tās patiesajā nozīmē, tad tu sapratīsi, ka Viņš rūpējas par tavu glābšanu, un klusā pielūgsmē spēsi Dieva priekšā klusināt savu satraukto sirdi un saņemt savas rūgtās ciešanas kā visaugstāko žēlastību. Vai zini, cik daudz ciešanu ir tavai dvēselei nepieciešams, lai vestu to pretī glābšanai?

Šeit apstājies! Ja uzticīgais Dievs pret tevi lolo tik sirsnīgas domas, ka grib tev dāvāt mūžīgu svētlaimi debesīs, vai tiešām tev ir tiesības būt neapmierinātam, ka dažkārt Viņš izmanto tik rūgtus līdzekļus? Vai tev, apzinoties savu nožēlojamo vājumu, kas atklājas tavas miesas krustāsišanā un svētdarīšanā, daudzreiz nav bijis jāizsaucas: “Dievs, es nespēju palikt nomodā, cīnīties un mērdēt savu miesu, kā tas pienāktos, tāpēc deldē, Kungs, Tu pats manu ļauno miesu un veic manī svētdarīšanu!”