Kristieša lielākā vērtība – Svētie Raksti

Noklausies šo e-publikāciju

“Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem.” (1.Kor.15:3-4)

Kad svētais Pāvils mēģina pārliecināt korintiešus, ka viņš viņos ir iedēstījis patiesu ticību, viņš saka, ka šo ticības pamatu viņš ir ielicis ar Svēto Rakstu palīdzību. Šāds veidots pamats ir droša zīme, ka cilvēkam ir patiesa ticība. Tas ir ļoti svarīgi. 18. gadsimtā kristīgajā pasaulē notika ārkārtīgi liela atkrišana, tā ka četrdesmit gadus gandrīz nekas par ticību netika sludināts. Tā vietā no vairuma kanceļu atskanēja pagānu ētika, īpaši Vācijā. Pēc tam, sākot no 1817. gada, daudzi atkal sāka sludināt kaut ko par ticību. Patiešām, lielākā daļa skolotāju un klausītāju atzīst, ka ticība ir nepieciešama glābšanai.

Bet nemaldināsim paši sevi. Ne visas idejas, ko cilvēks iekļauj vārdā “ticība”, patiešām ir ticība. Pat patiesi ticīgie var kļūdīties. Piemēram, tā nav patiesa ticība, ja cilvēks apzināti turas pie maldiem vai vieglprātīgi uzskata savas kļūdas par mazām un ne pārāk bīstamām. Tā nav patiesa ticība, ja cilvēkam ir vienalga, vai viņa un viņa draudzes mācība ir pareiza vai nepareiza. Tā nav patiesa ticība, ja cilvēks apzināti novirzās no kaut vai vienas mācības Dieva Vārdā. Dievs nav mierā, ja mēs pieņemam tikai daļu no Viņa Svētā Vārda, tik to, kas pieņemams mūsu saprātam un jūtām. Ikviens, kurš domā, ka nespēj pieņemt tik kādu nelielu Svēto Rakstu daļu (un tas nav nekas traks), noraida visus Svētos Rakstus. Piemēram, kas nevēlas atzīt Veco Derību kā Dieva Vārdu, tas noraida Jauno Derību, jo pēdējā ir balstīta uz pirmo.

Patiesa, glābjoša ticība var pastāvēt tikai tad, ja cilvēks Svētā Gara apgaismots tiešām atzīst, ka visi Raksti ir Dieva, Visaugstākā, atklātais Vārds, kurš kādu dienu tiesās visu pasauli. Kur ir patiesa ticība, tur cilvēks ir piepildīts ar visdziļāko cieņu pret Svētajiem Rakstiem. Psalmā (119:120) Dāvids saka, ka viņš bīstas Dieva un Viņa baušļu tā, ka šaušalas pāriet pār viņa miesu. Jesajas (66:2) teikts, ka Dievs uzlūko tos, kam sagrauzts gars un kas bīstas Viņa Vārdu. Visur, kur ir patiesa ticība, cilvēks apzināti neatkāpjas no kaut vai viena Svēto Rakstu burta; tiešām, viņš labprātāk pamestu labumus, slavu, pat pašu dzīvi. Patiesam ticīgajam vienam Svēto Rakstu vārdam ir lielāka vērtība nekā visas pasaules gudro cilvēku gudrībai un izteikumiem. Patiess ticīgais nekad nejautā: “Kā tas ir iespējams?” Viņa vissvarīgākais jautājums ir: “Kas ir rakstīts? Ko jūs lasāt?” Ja viņam ir skaidrais Dieva Vārds, viņš to pazemīgi pieņem, pat ja viņa saprāts, sirds un jūtas joprojām vēlas tam runāt pretī. Viņš zina, ka viss, kas ir pretrunā skaidrajam Dieva Vārdam, ir jānoraida kā maldi un meli, lai arī cik saprātīgi tas izklausītos. Tas, kam ir tikai Dieva Vārda izskats vai līdzība, ir nepietiekams. Patiess ticīgais ir piesardzīgs ticības lietās un nopietni raizējas, lai tikai viņš nemaldinātu sevi. Viņš visu pamato ar Dieva Vārdu. Ja kāds Bībeles teksts ir pret viņu (viņu apsūdz), viņš nevar būt mierīgs, pat ja visa pasaule viņu sauc par svētītu. Bet, ja viņš turas pie Dieva Vārda, nekas viņu nevar satraukt, pat ja visa pasaule – jā, pat ja viņa paša sirds – viņu nosoda.