Kāpēc tik svarīgi izvairīties no viltus skolotājiem?

“Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.” (Gal.5:9)

Ikviens, kurš kaut nedaudz ir iesācis savu ceļu kristīgajās zināšanās, apzinās, ka pievienoties sektai, kas publiski noraida Dieva Vārdu un noliedz visus kristīgās ticības noslēpumus, ir gan bīstami, gan postoši kristieša dvēselei. Tomēr, ja kādas sektas ķeceri nav tik acīmredzami rupji, tad daudzi domā, ka pievienoties tai nav nekā slikta, jo tā joprojām taču piekrīt kādām galvenajām kristīgajām doktrīnām. Šādas heterodoksas sadraudzības bieži vien šķiet īpaši draudzīgas, pazemīgas un dedzīgas, un daudzi pieņem, ka pievienošanās šādai sektai varētu nest vēl lielāku svētību un stiprinājumu, nekā varētu sniegt pareizu ticību apliecinoša baznīca. Protams, patiesība, kā tā tiek sludināta pareizu ticību apliecinošā baznīcā, bieži vien šķiet ietērpta raupjā un ārēji ne tik pievilcīgā formā.

Taču šis kārdinājums būt kopā ar tiem, kas atrodas ārpus Baznīcas, ir maldos vedošs. Daudzviet Dieva Vārds nopietni brīdina par viltus mācībām, jo ​​tās ir īpaši bīstamas dvēselei. Pats Kristus saka Saviem mācekļiem: “Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga.” (Mt.16:6) Kā Pāvils skaidro šodienas tekstā, tad pat neliela viltus mācība saraudzē kā raugs, sabojājot skaidrās, tīrās patiesības neraudzēto maizi. Vai tad tas nav svēts pienākums tiem, kas vēlas piederēt izredzēto neredzamajai draudzei, tiem, kas ar bailēm un drebēšanu gādā, ka top svēti (Fil.2:12), lai tie bēgtu no viltus mācības un viltus skolotājiem kā no indes un mēra?

Tomēr daudzi turpina iedomāties, ka tas būtu pretrunā ar mīlestību, ja viņi tik bargi noraidītu visas viltus mācības un viltus skolotājus un pārtrauktu attiecības ar visiem heterodoskajiem (tas ir, ar tiem, kas vienlaikus apliecina gan viltus mācību, gan daļu no pareizas mācības). Mīlestība, viņi apgalvo, prasa kopā būšanu jeb vienību. Diemžēl tas nav nekas cits kā nožēlojams samezglotās cilvēka sirds apmāns. Jā, protams, saskaņā ar Dieva Vārdu mīlestība pieprasa vienību. Bet kādu vienību?

Pāvils aicina visus kristiešus: “[Centieties] uzturēt Gara vienību ar miera saiti,” (Ef.4:3) bet viņš tūlīt piebilst: “Viens Kungs, viena ticība, viena kristība!” Kas tad tā ir par mīlestību, kas liek darboties pret Dieva skaidro aizliegumu? Tā nebūtu nekas cits kā mīlestības šķietamība, tukša mīlestības ilūzija vai precīzāk; tā būtu mīlestība, kas ir grēcīga, bezdievīga un elkdievīga. Kāpēc?

Tāpēc, ka šāda viltus mācība cilvēka mīlestību noliek augstāk par mīlestību pret Dievu, noliek grēcīgo radību augstāk par Visaugstāko debesīs. Ak, kāda bezdievīga savienība! Ak, kāda nolādētā vienība! Tā ir balstīta uz mīlestību, kas upurē Dieva mūžīgo patiesību un mīda kājām Dieva mūžīgo bausli. Apvienošanās ar heterodoksiem tikai kaitēs Baznīcai. Ja pareizu ticību apliecinošie turpinās nošķirties, tad šādā veidā heterodoksiem pastāvīgi tiks atgādināts, ka viņu mācības nav gaidītas, un laika gaitā viņi var nonākt pie tā, ka atpazīs un noraidīs šīs mācības kā pilnīgi kļūdainas. Jebkurā gadījumā nošķiršanās liedz viņiem iespēju tālāk izplatīt savas viltus mācības.

Sadraudzība starp pareizu ticību apliecinošiem un heterodoksiem rada šādu rezultātu: pareizu ticību apliecinošie kļūst vienaldzīgāki pret heterodokso kļūdām, un heterodoksais kļūst vienaldzīgāks pret patiesību, ko apliecina pareizi ticošie. Maldi triumfē, un patiesība tiek zaudēta.

Tam, kurš klīst pa maldu ceļu, mīlestība netiek parādīta, viņu pavadot vai pat tikai brīdinot, bet gan nošķiroties no viņa. Šāda rīcība tad liecina par viņa kļūdas nopietnību un to, cik svarīgi viņam būtu censties no tās atbrīvoties.