36. Kas ir melošana un krāpšana caur Dieva vārdu?


Kāpēc Dievs steidz paņemt mūsu kristītos bērnus prom no šīs pasaules?

“Jo Kungam bija patīkamam viņa dvēsele, ko tādēļ aizsauca ar steigu prom no ļaunā vidus.” [Sal.Gud.4:14]

Kāpēc Dievs steidz paņemt mūsu kristītos bērnus prom no šīs pasaules?


NEVIS AIZ DUSMĀM

Tas ir tiesa, mani draugi. Kad Dievs pēkšņi paņem pieaugušo prom no šīs pasaules, kad Viņš paņem tēvu vai māti prom no ģimenes loka, kad nāves aukstā roka pēkšņi sniedzas pēc jauna zēna vai meitenes – ne vienmēr tā ir Viņa žēlastības zīme.

Kad pieaugušie ir dzinušies tikai pēc bagātības šajā pasaulē un izturējušies nevērīgi pret dārgumiem, ko nedz kodes, nedz rūsa maitā un ko zagļi nevar nozagt, tad viņu priekšlaicīgā nāve ir dievišķās dusmības izpausme. Tad Dievs saka to, ko Viņš reiz izteica savā spriedumā: “Neprātīgais! Šajā pašā naktī tev dvēseli atprasīs- kam tad piederēs kam tad piederēs tas, ko esi sagatavojis?” Ja pieaugušie ir dzinušies pēc ērtas dzīves vai goda cilvēku priekšā, bet nav likušies ne zinis par mūžīgo dzīvību un godu Dieva priekšā caur patiesu atgriešanos, tad viņu priekšlaicīgā nāve ir zīme, ka dievišķajai pacietībai ir pienācis gals. Tas ir visbiedējošākais Svētā Gara sods, ar ko viņi tiek iemesti mūžīgā iznīcībā, mūžīgā kaunā un negodā. Ja jauni vīrieši vai jaunas sievietes ir tikai domājuši, kā baudīt savu jaunību un dzīvi, ja viņi ir upurējuši savas jaunības plaukumu pasaulei un niecībai un domājuši pagaidīt līdz vēlākam laikam, lai savam Dievam un Pestītājam nestu sava lielā vecuma novītušās lapas, tad viņu priekšlaicīgā nāve ir zibens lode no dusmīga mūžīgā soģa, kurš tos izmet no viņu jauneklīgās iekāres galējā tumsībā, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Tādēļ visi patiesi kristieši ikdienas lūdz: pasargi mūs no pēkšņas, ļaunas nāves, dārgais Kungs un Dievs. Mans Dievs, es lūdzu dēļ Kristus asinīm, dod man labu galu.

Taču tā nenotiek, kad Dievs paņem mūsu kristītos bērnus prom no šīs pasaules. Jo ne jau dusmība Viņam liek tā rīkoties.

Ir tiesa, ka mūsu mazie bērni nav nevainīgi pēc savas dabas, bet gan dzimuši grēcinieki. Bet Kristus ir ne tikai miris par viņiem, Viņš tos arī ir nomazgājis tīrus no visiem viņu grēkiem svētajā Kristībā, padarījis par Sava Tēva bērniem, Saviem mazajiem brāļiem un māsām un mūžīgās dzīvības mantiniekiem. Viņu Debesu Tēvs mīl tos pastāvīgāk un maigāk nekā mēs spējam tos mīlēt kā laicīgi tēvi un mātes. Viņš nes tos Savā sirdī, kā viņu māte nes viņus savās rokās. Viņš sūta Savus svētos eņģeļus tos pasargāt, tos auklēt un tiem kalpot. Viņa tēvišķā acs ir pār tiem nakti un dienu. Viņš ir dusmīgs uz tiem, kas meklē darīt tiem ļaunu pat vismazākajā mērā. Jā, Viņš ir šausmas tiem, kuri tos apgrēcina, tā ka tiem būtu labāk, ka tiem kaklā tiktu uzkārts dzirnakmens un viņi tiktu noslīcināti jūras dziļumā; bet, no otras puses, Viņš saka: tas, kurš uzņem šādu bērnu Manā vārdā, uzņem arī Mani. Kā gan Dievs varētu steigšus ņemt vienu no šiem mīļotajiem prom no šīs pasaules Savas dusmības dēļ? Tas nav iespējams! Drīzāk gan Gudrības grāmata runā patiesību, sakot: “Jo Kungam bija patīkamam viņa dvēsele, ko tādēļ aizsauca ar steigu prom no ļaunā vidus.”

BET DRĪZĀK AIZ SAVAS LABĀS UN ŽĒLĪGĀS LAIPNĪBAS

Mēs varam būt droši, ka tieši Dieva labā un žēlīgā laipnība tik ātri paņem mūsu mazo kristīto bērnu dvēseles prom no šīs pasaules. Gudrības grāmata min šīs rīcības iemeslu, sakot, ka Viņš tās pasteidzina. “Prom no ļaunā vidus” nozīmē uz labu, mūžīgu, laimīgu un svētīgu dzīvi.

Nu sakiet paši. Kas gan cits tas ir, ja ne mīlestība, kad kāds izglābj mūs no vientuļa, tumša un alai līdzīga cietuma un aizved mūs gaišā svētku zālē, lai atkal vienotu ar mūsu labākajiem draugiem? Kas gan cits tas ir, ja ne mīlestība, kad kāds izved mūs no bīstamas situācijas un ieved visdrošākajā cietoksnī? Kas gan cits tas ir, ja ne mīlestība, kad kāds mūs pārceļ no nabadzības bagātībā, no negoda visaugstākajā godā, no nemiera un nepatikšanām priekā, no pastāvīgas slimības un sliktas veselības paliekošā veselībā, no pastāvīgas nāves nebeidzamā, priekpilnā dzīvē?

Bet kā gan šī ļaunā dzīve atšķiras no vientuļa, tumša un alai līdzīga cietuma, kur mūsu dvēseles guļ kaunā, ieslodzītas grēka važās? Un kā gan Debesis atšķiras no gaišas svētku zāles, kur ir sapulcināti visi izredzētie? Kas gan cits ir šī ļaunā dzīve, ja ne galēji bīstama vieta, kur taisnie knapi tiek pasargāti, īstena Sodoma un Gomora; un kas gan cits ir Debesis, ja ne pilnīgi drošs cietoksnis, kuru nevar ieņemt nekāds mūsu dvēseles ienaidnieks un nevar apdraudēt nekādas briesmas? Kas gan cits ir šī dzīve, ja ne rūgta nabadzība, kur mums ikdienas jāparādās Dieva priekšā kā kailiem ubagiem, bet Debesis – nekas cits kā neizmērojama bagātība? Kas gan cits ir šī dzīve, ja ne nemiers un nepatikšanas, pastāvīga slimība, nemitīga nāve, un kas cits gan ir Debesis, ja ne mūžīgs prieks, mūžīga veselība un mūžīga, svētīga dzīve?

Ak, cik svētīgi tādēļ ir mūsu mazie bērni, kurus Dievs ir aizrāvis no šīs pasaules! Dievs redz vētras nākam un tādēļ aizrauj viņus Savā Debesu glabātuvē. Viņš redz pārbaudījumus nākam un tā nu Viņš steigšus ņem tos drošā patvērumā. Dievs redz grēka čūsku lienam pie bezrūpīgā bērna un tādēļ Viņš ņem to Savās rokās un aiznes uz brīnišķīgo pilsētu. Dievs redz tuvojamies visaptverošos posta plūdus, un tā nu Viņš ņem bērnu Debesu augstumos, tā ka nekāda nelaime to nevar aizsniegt.

Ak, mani draugi, vai mēs varam būt priecīgāki, stāvot pie bērna kapa, nekā mēs esam tagad? Debesis dusmās ir aizvērušās virs mums, un atvērta elle rēgojas apakšā. Sātans ir palaists no sava cietuma un viņš staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko varētu saplosīt. Pēdējās šīs pasaules fiziskās un garīgās ciešanas skaļi skan mūsu ausīs un kliedz augšup uz debesīm. Svētīgi, trīskārt svētīgi ir tie bērni, kurus Dievs aicina mājās kā Savus mazos jēriņus Savā debesu ganāmpulkā! Viņi skandē mums no Debesīm augšā – triumfs, triumfs! Uzvara! Uzvara! Neraudiet, neraudiet! Mēs esam uzvarējuši – ar Jēra asinīm.

Apdomājiet, vecāki, jā, mums visiem vajadzētu apdomāt: ja Dievs vai nu pasteidzinātu, vai arī novilcinātu mūsu tikšanos ar mūsu nāves stundu, mums tā ir jāsatiek gluži tāpat, kā to darīja šis bērns. Tas nozīmē nomiršanu grēkam, nomiršanu pasaulei un dzīvošanu ticībā uz Dieva Dēlu, stāvēšanu Dieva žēlastībā un Viņa svētlaimīgo svēto pulkā. Jo, ja mēs negribam būt kā šis bērns, mēs nevaram nākt Dieva valstībā.

Bet Tu, ak, Kungs Jēzu, Tu esi mīlējis mūs no mūžības un atpestījis mūs laikā. Apžēlojies par mums! Jo bez Tevis mēs nenieka nespējam darīt. Atbrīvo mūs no šīs pasaules, atbrīvo mūs no grēkiem un pats velc mūs pie Sevis un turi mūs stipri, ka nekas mūs neizrauj no Tavām rokām. Āmen.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.