Kā jārīkojas ikvienam cilvēkam pret savu tuvāko

Piektais Kristus bauslis ir bijis smags piedauzības akmens. Daudziem tas šķitis pārāk skarbs. Daži pat uzskatījuši to par Kristus geķību un zaimojuši. Turpretī citi ir devušies visādos pārspīlējumos, ko Kristus nebūt nav pavēlējis.

Pirms Kristus mācības zaimošanas pirmajiem vajadzētu pārdomāt un nākt pie atzinuma, cik tālu tie atrodas no Viņa prāta! Jo te atklājas Kristus augstā gudrība! Svētīgi lēnprātīgie (Mt.5:5), jo viņus patiesi sargās pats Kungs, turpretī tiem, kas vēlēsies karot un aizstāvēties, pašiem būs jārūpējas par visu situāciju atrisināšanu.

Lai pareizi saprastu šīs Svēto Rakstu vietas jēgu, ir jāatceras tas, ko uzsver visa šī nodaļa: Kristus te pūlas labot farizeju Bauslības izkropļojumus. Farizeji bija sagrozījuši bausli, kas 2. Mozus grāmatas 21. nodaļā un 3. Mozus grāmatas 24. nodaļā bija dots vadītājiem un tiesnešiem, proti, tiesājot tiem jāprasa acs pret aci, zobs pret zobu, taču viņi tautai mācīja, ka tā jārīkojas ikvienam cilvēkam pret savu tuvāko, atmaksājot sitienu ar sitienu, ļaunu ar ļaunu. Kristus vēršas pret šādu Bauslības izpratni un aizliedz patvaļīgu pašaizsardzību un jebkādu atriebšanu.

Zobens ir likts tikai valdības rokās, un tikai tai šis zobens jālieto (Rom.13:4). Kristus neiestājas pret šādu Dieva dotu kārtību. Būtu muļķīgi, ja Kristus šos vārdus izmantotu pret tiesnešiem, skolotājiem un vecākiem, sakot, ka “jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam”. Nē, Kristus šeit uzrunā tikai Savus ticīgos ārpus amata un ārējas kārtības uzturēšanas, proti, kā viņiem jādzīvo, lai tie neatriebjas, bet ir gatavi saņemt sitienu pa vienu vaigu un, ja nepieciešams, pagriezt arī otru vaigu. Lai viņi ne tikai attur savu roku no atriebības, bet arī savu sirdi, domas, mēli un visas manas. Šādu labu, jauku un pacietīgu sirdi Dievs ir pavēlējis Savā svētajā Bauslībā.

Tālāk Kristus Mt.5:43-45 saka:

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.”

Arī šajos vārdos ievērosim, kāds ir Kristus prāts un kādam jābūt Viņa ticīgo prātam! Mīlēsim savus ienaidniekus un svētīsim tos, kas mūs nolād, darīsim labu tiem, kas mūs ienīst. Un mês vēlreiz sakām: ikvienam kristietim ir jāliek pie sirds Kristus augsti uzstādītais mērķis, lai visos sīkumos apzinātos, kas ir svētums, un lai nestaigātu savas ļaunās dabas tumsā!

Kristus nosoda ne tikai tos, kas savus ienaidniekus ienīst, runā vai dara tiem ļaunu, bet Viņš neuzskata par dievbijīgiem arī tos, kas nemīl savus ie naidniekus un nedara tiem labu. Viņš saka: “Miliet savus ienaidniekus,” bet “mīliet” nozīmē patiesi mīlēt, lai sirds deg līdzcietībā un iekšējā vēlmē tiem palīdzēt. Otrkārt, Kristus vēlas, lai šī mīlestība parādītos laipnos vārdos un lūgšanās, sacīdams: “Svētījiet tos, kas jūs lād.”

Kad naids, dusmas un pretniecība nevar izpausties citādi, tas parasti iz laužas vārdos, savu ienaidnieku pazemojot, aprunājot un sakot par viņu to Jaunāko. Taču Kungs Kristus šeit saka, ka tev jārīkojas tieši pretēji un jārunā labu, nevēlot nevienam ļaunu. Tev ir jāsvētī pat tas, kas tevi lād! Jā, uzklausi, kā apustulis Pāvils māca to pašu, ko sacījis Kristus: “Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet!” (Rom.12:14).

Mans Dievs, cik gan mēs tālu stāvam no Tava prāta un Tavām tiesām! Runājiet labu par tiem, kas vēl jums ļaunu! Kungs, nepazudini mūs! Apustulis divreiz atkārto vārdu “svētījiet”, vēlēdamies sacīt, cik ļoti mums nepieciešams šo pamudinājumu likt pie sirds un tā dzīvot. Ja reiz mums ir pavēlēts tā mīlēt, svētīt un par ienaidniekiem labu runāt, arī par tiem, kas mums vēl ļaunu, vai tas nozīmē, ka mums vispār nav ļauts ienīst un ļaunu runāt? Jā, Kristus sekotāja svētais prāts neļauj nevienu nedz ienīst, nedz aprunāt, nedz vēlēt tam ļaunu!