Jēzus Svētā lūgšana
Noklausies šo e-publikācijuCik labprāt Viņš pēc mūsu lūgšanām sacītu “Jā!” un “Āmen!”, bet, ak, vai! Tie nabaga cilvēki taču to negrib! Dažiem tumsība ir daudz mīļāka nekā gaisma, tie nespēj atstāt savu māti – pasauli, atstāt, lai par Tēvu iegūtu Debesu Kungu. Šie pasaules bērni nevar caur Dieva vienpiedzimušo Dēlu kā savu brāli nākt pie Tēva debesīs. Tāpēc arī Dieva Dēls nevar sacīt: “Tēvs, es Tev atvedu atkal visus Tavus bērnus!” Viņš var sacīt vienīgi tā: “Es neesmu nevienu no tiem pazaudējis”, Viņam ar asarām acīs jāsaka: “Nevienu, kā vien to pazudušo bērnu, – tos pazudušos bērnus!”
Jā, mani mīļie, man žēl jūs, kas īsti vēl nevarat saukties par Dieva bērniem, kaut arī jūs nojaušat, ka jūsu dvēseles pašā pasaules pilnības vidū cieš badu un trūkumu, un atzīstat sevi par tukšiem – bez īsta prieka un īsta miera. Vai jūs negribat kļūt par Dieva bērniem un tikt piepildīti ar mieru un svētu prieku, piepildīti ar pašu Dievu? Vai ir vēl kāds cits vārds, kas spētu jūs mīlīgāk aicināt būt drošākiem paļāvībā kā šis – Tēva vārds, ar ko Tas Kungs jums piedāvā žēlastību un pilnību? Ja Viņš sauktu sevi par Soģi, tad jūs, kas esat grēcinieki līdz ar mani, izbītos un bēgtu no Viņa. Tad jūs trīcētu, drebētu un bēgtu tāpat, kā Israēls bēga pie Sinaja kalna. Bet Viņš sauc sevi par Tēvu. Lai Tēva vārds visā pilnībā piederētu Viņam vien, Viņš savu vienīgo, mīļo Dēlu nodeva jums, grēciniekiem! Paceliet savas acis uz Golgātas krustu, skatieties Dieva Dēlu, saredziet to apsmieklu un kaunu, ko Viņš nes jūsu labā: Viņš – apspļaudīts un sadauzīts – kā tārps lokās sāpēs un nāves briesmās. Raugieties, par kādu maksu Dievs jūs par saviem bērniem atpircis! Svētajā Vakarēdienā Viņš sava mīļā Dēla miesas dod kā ķīlu tam, ka Viņš allaž gatavs pieņemt jūs par saviem bērniem. Un biķerī jūs saņemat tās dārgās asinis, jūsu brāļa Ābela asinis, kas sauc un brēc uz Dievu pēc žēlastības. Ak, mīļās dvēseles! Vai vēl joprojām gribat atzīt Dievu par savu Tēvu? Ko vilcināties pīšļos un pelnos? Raudiet un vaimanājiet par to, ka jūs tik ilgi esat no Viņa tālu un neesat nākuši saņemt Viņa žēlastību! Paceliet savas acis un sirdis uz augšu, paceliet tās atkal uz Dievu, kas jūs ir tik ļoti mīlējis! Atdariet savas lūpas, sauciet pirmoreiz, sauciet atkal – droši un cerību pilni: “Mūsu Tēvs!” Neviens tēvs virs zemes, kad viņa dēliņš to pirmo reizi pagodina ar tēva vārdu, nevar priecāties tik ļoti, kā svētais, augstais Debesu Tēvs priecājas par ikkatru grēcinieku, kas iedrošinājies saukt Viņu par savu Tēvu. Mīļie brāļi! Paklausiet mani! Paceliet savas sirdis un savas dvēseles svētā, augstā Dieva troņa priekšā – sagādājiet Viņam, sagādājiet paši sev šo lielo prieku, lūdziet ticības pilni: “Mūsu Tēvs debesīs!” Ak, kāda svētlaime būtu, ja jūs ticīgi, ar vienprātību varētu lūgt! Kā brāļu mīlestība tad vairotos jūsos, kā sirdis vienprātībā tad tiektos pēc visa laba! Viena brāļa acis atmirdzētu otram tā, it kā tās vēlētos sacīt: “Mēs esam mūsu mīļo Tēvu atraduši.” Tas būtu prieks, neizsakāms prieks brāļu starpā. Un Tēvs lūkotos no debesīm ar labpatiku, it kā gribēdams vaicāt: “Mani mīļie bērniņi, vai nu esat atgriezušies mājās?”
Mīļās dvēseles! Jūs jau apjaušat kādu mazumiņu no šīs mīlestības un arī sajūtat tās saldmi, – to, kāpēc Kungs Jēzus nemāca lūgt “mans Tēvs”, bet “mūsu Tēvs”. Mazliet pakavēsimies pie šā vārda “mūsu”! Kad cilvēks ieiet savā klusajā kambarī un aizdara durvis tā, ka neviens viņu neredz, kad viņš svētā pielūgsmē zemojas sava Debesu Tēva priekšā, pielūgdams Viņu garā un patiesībā, tad šajā klusajā kambarī iegriežas tā gaišā visuredzošā Acs, kas saskata visdziļākos noslēpumus un mīļi, ar neizmērojamu labpatiku un prieku uzlūko tādu klusu lūdzēju. Tādus lūdzējus Tas Kungs ļoti mīl, tādi lūdzēji Viņam ļoti patīk. Bet Viņam nepatīk, ka mēs arī garā vieni savus ceļus lokām. Lai gan miesīgi tas tā notiek mūsu klusajā kaktiņā, no citiem cilvēkiem atšķirti, bet lūgt garā un patiesībā – tas ir daudz plašāk. Ja tu loki savus ceļus svētā, augstā Dieva priekšā, tad zini, ka neesi viens, jo virs zemes vēl ir daudzi tūkstoši klusu lūdzēju, kas savas nopūtas un lūgšanas raida augšup, zini, ka visi, kas virs zemes Tēvu pielūdz, ir svētā sadraudzībā ar svētajiem debesu pulkiem, sadraudzībā ar svēto kristīgo Baznīcu, kas līksmodamies dzied un slavē Viņu svētā pielūgsmē un daudzina Viņa godu un žēlastību. Kad tu savā klusajā kaktiņā nometies ceļos, tad neaizmirsti, ka vienlaikus ar tevi arī daudz citu salauztu un sagrauztu siržu ir nometušās ceļos, kas izkaisītas zemes virsū, arī visas tās lūdz un sauc pēc žēlastības. Cik daudzi nelauza savas rokas bailēs un sāpēs, cik daudzi nelūdz: “Apžēlojies! Apžēlojies!” Ak, cik daudz asaru nenorit pār vaigiem, reizē ar tevi saucot pēc Tēva žēlastības! Ak, cik daudz siržu nepagurst un Dievu lūdzot neizdziest! Tāpat arī visa svēto, izredzēto draudze lūdz reizē ar tevi. Tava mazā lūgšana paceļas līdz viņu spēcīgajām lūgšanām. Jā, mīļā dvēsele, vēl tev jāzina, ka līdz ar tevi un tevis dēļ savā bezgalīgajā svētumā lūdz pats Kungs Kristus. Viņa šķīstā un patiesā lūgšana mūsu vājās lūgšanas padara patīkamas Dievam, mūsu Tēvam. Viņš, mūsu Galva, lūdz līdz ar mums, saviem locekļiem. Kopā ar eņģeļu Ķēniņu Kristu un arīdzan tevi vēl lūdz tūkstoš reiz tūkstošiem eņģeļu – viņi ir vienā garā ar tevi un caur šo vienu garu ir tavi brāļi! Tu gan viņus neredzi, bet tā ir patiesība – tu esi lielā sapulcē, starp lieliem lūdzēju pulkiem! To, lūdzams, neaizmirsti, bet allaž domā par saviem lūgšanu biedriem un tāpēc nesaki “mans Tēvs”, bet – “mūsu Tēvs”. Priecājies, priecājies par to, ka tik daudzi kopā ar tevi nostājas Tēva troņa priekšā, ka tavas lūgšanā paceltās rokas tiek tik daudzu stiprinātas un ka tavs gars saņem atbalstu no tik daudziem lūdzošiem gariem.
- Vai jel kāda lūgšana,
Ticīgi ko lūdzam,
Paliek nepaklausīta,
Ko mēs Dievam lūdzam?
Kā būs tad,
Visi kad
Tēvam priekšā stāvēs
Un to lūgs un slavēs!
Kad tie svēti vienoti,
Lieli ar tiem maziem,
Lūgsies kopā brālīgi,
Tad ar eņģelīšiem
Tur būs prieks,
Kur ne nieks
Dziesmas vairs netraucēs,
Bet tās mūžam skanēs.
Mīļās dvēseles! Tagad jūs sapratīsit, ka lūgdami nekad neesam vieni. Tā kā mēs esam daudzi, tad mums jālūdz “mūsu Tēvs” un nevis “mans Tēvs”. Šis ir viens iemesls, kāpēc Tas Kungs mums māca lūgt “Mūsu Tēvs!”. Otrs iemesls ir šāds – ja jau mēs lūdzam kopā tādā lielā pulkā, tad nevaram lūgt tikai par sevi. Mums jāsaprot, ka mūsu Debesu Tēvam ir daudz bērnu un Viņš visus tos mīl, par tiem gādā un labprāt uzrauga, lai katrs kristīgs cilvēks mīlētu visus Viņa bērnus kā savus brāļus – tāpat kā Viņš Kristū visus apkampj Tēva mīlestībā, – lai visi ir kā viens Viņā un katrs atsevišķi lūdz par visiem. Tā mūžīgais Augstais Priesteris veido sadraudzību ar tiem, kurus atpestījis. Viņš sauc mūs par saviem brāļiem un savu Tēvu par mūsu Tēvu. Viņš, par mums lūgdams, saka savam Tēvam: “Mans un manu brāļu Tēvs – mūsu Tēvs!” Lai šie vārdi skaidri ieskanas mūsu ausīs un dziļi iespiežas mūsu sirdīs, lai šī dārgā mācība nepazūd nemūžam no mūsu sirdīm: “Lūdz, pielūdz, aizlūdz par visiem maniem bērniem, taviem brāļiem!” Lūdz par savām vajadzībām un to, kā tev pietrūkst, bet neaizmirsti tos, kas tāpat kā tu nopūšas savās vajadzībās un trūkumā, domā par tiem saviem brāļiem, kas, grūtību nospiesti, paši vairs nespēj lūgt par sevi, lūdz tu par viņiem! Domā par tām kārdināšanām, velna valgiem un tīkliem, ko ienaidnieks slepeni klāj uz tavu brāļu takām! Domā par to, kāds aklums, vieglprātība un ierastība aptumšo tavu brāļu, – jā, nereti arī tavas acis tā, ka tās nepamana un nepazīst to, kas viņiem uzglūn šajā ceļā un pazudina. Lūdz par saviem brāļiem un arī par sevi! Atcerēsimies visus grēkus un sirdssāpes, kas grauž mūsu brāļu un mūsu pašu dvēseles, viņu ilgošanos pēc grēku piedošanas, atbrīvošanas no grēku sloga, pēc Svētā Gara miera, pēc patiesības un prieka, kas var iepriecināt mūsu brāļu un mūsu dvēseles!
Ne sevi vien, bet visus savus brāļus tev jācenšas izglābt! Uzlūko savu un arī viņu kopīgo nelaimi, lūdz Dievu, nes visu lūgšanā Viņa priekšā, lai Viņš viesiem var palīdzēt, jo to mūsu mīļais Tēvs vēlas! Vienā un tajā pašā postā dzīvojam mēs – visi Tavi bērni. Mums dots viens vienīgs patvērums un viens vienīgs glābiņš – tas esi Tu. Uzklausi mūsu vārdus, sadzirdi mūsu runas, saņem mūsu asaras, mūsu Ķēniņš un mūsu Dievs! Palīdzi un izglāb mūs! Esi Tu mūsu iepriecinātājs un sargs, jo Tu esi un paliec mūsu Tēvs!
Ieskaties