Jaungada sprediķis

“Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās.” [Lk.2:21]

Lēni un neapturami pretī mūžībai plūst varenā laika straume, aiznesdama sev līdzi vēl vienu mūsu dzīves un visas cilvēces vēstures gadu. Šādos brīžos ir ierasts uz mirkli apstāties, atskatīties atpakaļ uz aizgājušo gadu un kaut nedaudz pārdomāt dzīves, laika un mūžības jautājumus.

Ja mēs gribētu vispārīgos vilcienos raksturot aizgājušo gadu, tad ir jāsaka, ka tas ir bijis krīžu, neskaidrības, apjukuma un meklējumu gads. Raksturīgākā šā gada iezīme ir bijusi vispārējs jēgas un stabilitātes trūkums.

Nacionālā, savas valsts mērogā mēs esam dziļi jo dziļi izjutuši nepieciešamību pēc pārmaiņām. Ar cerībām mēs runājam par jaunajiem laikiem un nepieciešamību pēc tiem. Tomēr tikpat lielas ir arī bažas un neskaidrība par to, ko šie jaunie laiki nesīs. Pilnīgi skaidrs ir kļuvis tikai tas, ka personisko interešu jautājumi ir iedragājuši jau tā plāno vienotības ledu. Arvien baisāki savos apmēros visu acu priekšā spoguļojas korupcijas bezdibeņi.

Joprojām sāpīgs ir arī nacionālais jautājums, un maz ticams, ka šajā jomā drīzumā varētu būt sagaidāmas būtiskas pārmaiņas.

Ar cerībām mēs esam raudzījušies uz Latvijas valsts iesaistīšanos Eiropas Savienībā, taču arī šis jautājums ir bijis strīdīgs, un valstī nav vienprātības, par to, cik lieli ieguvēji vai zaudētāji mēs būsim vienā vai otrā gadījumā.

Blakus tam visam mēs bieži dzirdam par dažādām krīzēm un problēmām citu valstu ekonomikā un politikā. Sākas jauni, turpinās vecie kari, un arvien pieaug terorisma un vardarbības draudi visā pasaulē.

Nav bijis miera un skaidrības arī reliģiskajos jautājumos. Šķiet, reliģija ir kļuvusi par tikpat vispārīgu un nenoteiktu jēdzienu, kā viss cits šajā pasaulē. Trūkst vienotības un skaidrības pamatjautājumos. Pieaug pretrunīgu uzskatu un neskaitāmu viedokļu haoss. Atkal un atkal parādās jaunas cilvēciskas autoritātes, kas cenšas pakļaut pārējos savām interesēm un ieskatiem. Reliģija jau sen ir kļuvusi par katra cilvēka privāto lietu, un reti kur atskan balsis, kas atgādina par vienas svētas, apustuliski katoliskas baznīcas un tās mācības esamību.

Liela ir bijusi arī neskaidrība morāles jautājumos. Mūsdienu tehnoloģijas mums piedāvā jaunas, grūti aptveramas iespējas. Cik tālu drīkst iet, ko ar tām darīt? To, liekas, nezina neviens. Turpinās absolūti neierobežotas seksualitātes propaganda, pieaug narkomānija, alkoholisms un rodas arvien jaunas citāda veida atkarības. Ko darīt ar to visu? Kā cīnīties un – vai vispār ir jācīnās? Kas īsti ir labs un kas slikts? Jā, kurš mūsdienās atbildēs uz šiem it kā tik vienkāršajiem jautājumiem? Valsts, ģimene un baznīca jau sen, šķiet, zaudējušas autoritāti, savu vietu atdodot televizoram, datoram, nenogurstošajai reklāmai un seklajai populārajai kultūrai, kas ignorē mūžīgas vērtības. Šķiet, ka visam tradicionālajam un ierastajam, kas gadu simteņiem devis jēgu un kalpojis par dzīves pamatu rietumu pasaulei, zūd jēga un nozīme, un paši rietumu pasaules pamati grūst.

Ko šādā laikmetā darīt, kā rīkoties kristietim? Kā mums raudzīties uz nākošo gadu? Ko no tā sagaidīt? Censties piemēroties pasaulei? Meklēt jaunas vērtības un identitāti jeb piederību?

Jā, vārds identitāte un tās meklējumi ir kļuvis par modes vārdu. Cilvēki apjukumā raugās visapkārt, jautādami, – kas es esmu? Kur ir mana piederība? Kur ir man līdzīgie? Kur ir mana vieta šajā pasaulē? Vai tā ir pie latviešiem vai krieviem, vecajiem vai jaunajiem laikiem, vai tā ir kāda reliģiska sekta, astrologu pulciņš, jogas grupa, dziednieku savienība, kāda mūzikas stila piekritēju apvienība? Varbūt savu dzīves piepildījumu es atradīšu hokeja vai futbola fanu vidū, vai varbūt vēl kaut kur citur? Jā, kā rīkoties tad, kad šķiet – dzīves pamati grūst, kad viss šķiet izplūdis, miglains un neskaidrs?

Atbildi uz šo jautājumu sniedz pats Dievs, aicinot palikt Viņa svētajā namā, nepamest savus dievkalpojumus, brīdinot neaizrauties ar visvisādām svešām mācībām, nekļūt šai pasaulei līdzīgiem, bet arvien atjaunoties garā un turpināt iet pa šauro ceļu uz jauno pasauli.

Laikā, kamēr pasaulīgi cilvēki nodarbojas ar savas identitātes un sevis meklēšanu, cīnīdamies ar dzīves bezjēdzību un apnicību, kristietim par savu piederību un dzīves jēgu nav jāšaubās. Svētajā Kristībā mums ir dots Dieva vārds, un mēs neviens vairs nepiederam paši sev, bet Tam Kungam. Mūsu piederība nav šeit uz zemes, bet Debesīs. Mums uz pierēm ir rakstīts Tā Kunga vārds, bet, savukārt, mūsu vārdi ir rakstīti dzīvības grāmatā.

Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka Jāzeps un Marija, kā tiem eņģelis bija licis, nosauca savu bērniņu vārdā Jēzus. Mūsu valodā tas skan – Pestītājs jeb Glābējs. Tas nozīmē, ka Jēzus ir nācis glābt mūs no grēka un nāves un dāvājis mums visu, kas Viņš ir. Viņš ir devis mums arī Savu vārdu, un mēs tiekam saukti par Viņa ļaudīm jeb kristiešiem.

Jēzus vārds nav tukšs vārds, bet tas sevī ietver visu, ko Viņš paveicis mūsu labā – dzimdams, dzīvodams, ciezdams, mirdams, augšāmceldamies, uzkāpdams debesīs un sēzdamies pie Dieva Visuvaldītāja labās rokas. Tātad šim Vārdam piemīt tāds spēks, ka tas liek bēgt velnam, ļaunajiem gariem, visām nelaimēm un arī pašai ellei. Šā Vārda priekšā ir jāloka ceļi visiem eņģeļiem un visiem cilvēkiem. Dāvājot Savu vārdu kristiešiem, Jēzus tiem ir parādījis nenovērtējamu godu un piešķīris bagātību, kas nav salīdzināma ne ar ko šajā pasaulē. Līdz ar Savu vārdu, Viņš mums ir dāvājis grēku piedošanu, mūžīgu dzīvību un svētlaimi, kas, iesākusies jau šeit uz zemes, pilnā mērā piepildīsies jaunajā pasaulē, kura jau gaida mūs.

Mums atliek tikai palikt kopā ar Jēzu Viņa godības spēkā, nebīstoties šajā pasaulē nest arī Viņa negodu. Un tas ir pats grūtākais. Ja Jēzus vārds piešķirtu naudu, varu un šīs pasaules godu, tad pasaule būtu kristiešu pilna, taču Jēzus vārds sev līdzi nes arī pasaules neizpratni, nicinājumu, pat naidu un vajāšanas. Viss, kas saistās ar Jēzus vārdu, pasaulei nav saprotams un tādēļ tiek uzskatīts par muļķību.

Šāda pasaules attieksme bieži kārdina kristiešus novērsties no savas ticības un meklēt pasaules atzinību un neticīgu cilvēku cieņu. Būt kristietim, nest Kristus vārdu nebūt nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī liekas. Pasaule mīl un saprot tikai tos, kas runā un domā pasaulīgi, viņai līdzīgi. Ja jūs tiecaties pēc varas, bagātības un popularitātes, visi jūs saprot un piemiedz acis pat tad, ja redz, ka ne vienmēr rīkojaties godīgi. Ja jūs dzīvojat netiklu dzīvi, šaubāties par visu un izsmejat visu, pasaule jūs saprot un nepārstāj cienīt. Ja to visu jūs noraidāt un Kristus vārdā dzīvojat šķīsti, godīgi un taisni, tad pasaule jūs neglābjami sāk ienīst. Tāda nu ir šīs pasaules loģika – tā pacieš visu, izņemot patiesību, tā tic visam, izņemot patiesībai, tā godā visu, izņemot patiesību.

Kad neilgi pēc Kristus augšāmcelšanās apustuļi Pēteris un Jānis dziedināja kādu cilvēku Jēzus vārdā un apgalvoja, ka: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d.4:12), jūdu reliģiskā vadība nemaz nejutās iepriecināta, bet nolēma stingri piekodināt, lai apustuļi vairs nerunātu un nemācītu Jēzus vārdā. “Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus vārdā.” (Ap.d.4:18) Kad apustulis Pāvils Atēnās sludināja grieķiem, ka Dievs “nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem”, lielākā ļaužu daļa sāka zoboties un izsmēja Pāvilu (Ap.d.17:31–32). Kad Efezā un citur Āzijā Pāvils mācīja, ka “tie nav dievi, kas rokām darināti”, pilsētu nebūt nepārņēma sajūsma par šo mācību, bet notika tieši pretēji: noprazdami, ka viņi var zaudēt peļņu un ietekmi, pagāni grasījās Pāvilu un viņa biedrus nolinčot, apsūdzot viņu dievības zaimošanā (Ap.d.19:21–40). Mums jāzina, ka pasaules attieksme šajās lietās nav mainījusies un nemainīsies līdz pašam šīs pasaules galam. Tādējādi, dzīvojot šajā pasaulē, mums ir jābūt arī gataviem nest krustu.

Tomēr tas viss ir visai nenozīmīgs sīkums, salīdzinot ar nākamo godību, kas mūs sagaida. Tādēļ galvenā dāvana, ko esam saņēmuši pagājušajā gadā, bez šaubām, ir tas, ka Dievs mūsu vidū ir uzturējis Sava vārda sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu, kas vada mūs uz šo nākamo godību. Varenais Jēzus vārds ir uzturējis un vairojis mūsu ticību, sargājis no visa ļauna un devis daudz ticības prieka un drosmes. Jēzus vārds ir bijis kopā ar mums, un šajā jaunajā Tā Kunga žēlastības gadā mēs izlūdzamies, lai tas arī joprojām paliktu un valdītu mūsu vidū. Āmen.