Sprediķis svētā martīra Stefana dienā
“Tāpēc, redzi, Es sūtu pie jums praviešus, gudros un rakstu mācītājus; dažus no tiem jūs nokausit un sitīsit krustā un citus šautīsit savās sinagogās un vajāsit no vienas pilsētas uz otru, ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Caharijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Patiesi Es jums saku: tas viss nāks pār šo dzimumu. Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Jo Es jums saku: jūs mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā!” [Mt.23:34-39]
Šis evaņģēlija teksts bargi vēršas pret ticības vajātājiem. Taču, jo bargāk tas stājas pretī šiem vajātājiem, jo mierinošāk uzrunā ticīgos, kuri tiek vajāti. Un šie vārdi māca, cik stūrgalvīga ir dabīgā gaisma – cilvēka prāts un iedomas. Pieķerdamās darbiem un pavēlēm, tā vairs neuzklausa nevienu, – kā iepriekšējā Evaņģēlija vietā sacīts; tās domām un darbiem noteikti jābūt pareiziem. Te nu nekas nepalīdz – lai cik daudz tiktu sludināts, lai cik daudzus praviešus Dievs sūtītu, tie visi tiek vajāti un nonāvēti. Ikvienam, kas stājas pretī šai lielajai, sarkanajai slepkavniecei, ir jāmirst, – kā Sv. Jānis to attēlo Atkl.17:4, sacīdams: lielā netikle Bābele, tērpta purpura svārkos, sēž sarkana zvēra mugurā un tur rokā zelta kausu, pilnu ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem, tas ir, cilvēku mācībām, ar kurām tā aizved šķīstās, ticīgās sirdis projām no ticības un iegrūž tās negodā, nonāvēdama katru, kas turas tai pretī.
Šāda ietiepīga un slepkavnieciska stūrgalvība ir attēlota arī šajā evaņģēlijā; vispirms – Dievs dažādos veidos mēģina tikt galā ar cilvēka prāta gaismu. Viņš sūta dažādus sludinātājus, kas nosaukti trijos dažādos vārdos: pravieši, gudrie un Rakstu mācītāji.
Pravieši ir tie, kas sludina, Svētā Gara iedvesmoti; tie savu pasludinājumu nav smēluši ne Rakstos, nedz atraduši ar cilvēku palīdzību; tādi pravieši bija Mozus un Amoss. Tie ir paši augstākie un labākie sludinātāji – gudrie, kas spēj arī citus darīt gudrus, rakstīt un izskaidrot Rakstus. Tādi ir bijuši gandrīz visi tēvi pirms Mozus, tāpat arī pats Mozus un vēl daudzi, kas dzīvojuši pēc viņa – it īpaši apustuļi, kuri bija laji un vienkārši, neizglītoti ļaudis, kas nepārzināja Rakstus, – kā Lūka saka Ap.d.4:13.
Gudrie ir tie, kuri savu gudrību saņēmuši ne tieši no Dieva, bet ar Rakstu un cilvēku starpniecību. Tie ir praviešu mācekļi un sekotāji, kas ar savām mutēm, ar dzīvu vārdu paši sludina un māca citus. Šāds vīrs bija Ārons, kurš runāja visu, ko Mozus viņam lika, – kā 2.Moz.4:15-16 Dievs Mozum sacījis: “Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē.. Lai viņš runā tavā vietā uz tautu; viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā.” Tādiem jābūt arī visiem priesteriem, – kā Caharija saka 11.nodaļā.
Rakstītāji jeb Rakstu mācītāji ir tie, kuri māca ar rakstiem un grāmatām – tādēļ, ka tie nevar būt klāt un mācīt, mutiski sludinādami. Tādi ir bijuši arī apustuļi, evaņģēlisti un viņu sekotāji, kā, piemēram, svētie tēvi; tomēr viņiem jāraksta un jāapraksta nevis savi uzskati un iedomas, bet Dieva vārds, ko tie mācījušies no gudrajiem un no Svētajiem Rakstiem. Tādi ir trīs veidi, kuros var tikt atklāta patiesība: rakstos, vārdos un domās. Rakstos – ar grāmatām, vārdos – ar mutisku sludināšanu, domās – ar sirdi. Nav citu veidu, kā uzņemt mācību – to nevar izdarīt bez sirds, mutes un Rakstu palīdzības.
Tomēr arī tas viss neko nepanāk stūrgalvīgā prāta priekšā; prāts neuzklausa ne vārdus, ne Rakstus un negrib tikt apgaismots. Cilvēka prāts pretojas it visam, ko Dievs ar to mēģina darīt. Raksti un grāmatas tiek slēpti un sadedzināti, – kā ķēniņš Joakims rīkojās ar Jeremijas grāmatām, Jer.36:23. Savukārt vārdi tiek aizliegti, noklusēti un nolādēti; apgaismība tiek padzīta un nonāvēta līdz ar praviešiem. Un ir pārsteidzoši, ka neviens cits pravietis nav nonāvēts, padzīts vai vajāts tādēļ, ka nosodījis rupjos grēkus; tas noticis vienīgi ar Jāni Kristītāju, kuru Herodija lika nonāvēt par to, ka Jānis bija nosodījis viņas laulības pārkāpšanu. Tik dižam vīram nācās mirt visapkaunojošākā iemesla dēļ; lai gan arī jūdi izturējās pret viņu naidīgi nevis šī iemesla dēļ, bet tādēļ, ka Jānis negribēja atzīt par pareizām visas viņu lietas; tādēļ tie teica, ka Jānī iemājojis velns.
Šis strīds par pareizu un nepareizu dievkalpošanu ir turpinājies visos laikos. Ābels krita no Kaina rokas, lai viņa kalpošana vairs nebūtu spēkā. Tāpat arī visi pravieši, gudrie un Rakstu mācītāji ir nosodījuši un saukuši par elku kalpošanu dievkalpojumu, kas veikts tikai ar prātu un darbiem, bez ticības. Bet dabīgais prāts arvien ir apgalvojis, ka pašizdomātā kalpošana dod godu Dievam un ir pareiza. Tādēļ praviešiem bija jāmirst – kā tiem, kas aizliedz un nosoda kalpošanu Dievam un Viņa godam un neļauj darīt labus darbus, – kā Kristus saka Jņ.16:2: “.. nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.” Tā arī Vecās Derības laikā visi elku kalpi gribēja kalpot patiesajam Dievam, nevis pielūgt kokus un akmeņus. Bet, tā kā šādu kalpošanu patiesais Dievs bija aizliedzis un tā notika bez ticības, sekojot pašu cilvēku iedomām, tā noteikti nāca no velna, nevis no Dieva. Tādēļ arī pravieši sauca to par kalpošanu elkiem, nevis patiesajam Dievam; šādas lietas pravieši nedrīkstēja un nevarēja paciest – te viņi, sekodami Dieva pavēlei, nedrīkstēja klusēt; tādēļ arī tiem nācās mirt, tikt vajātiem un padzītiem.
Tātad visu nesaskaņu un ķildu būtība ir tā, ka viltus svētie strīdas ar īstiem svētajiem par kalpošanu Dievam un labajiem darbiem. Pirmie saka: tas ir dievkalpojums; otrie iebilst: nē, tā ir elku kalpība un māņticība. Tā tas ir bijis kopš iesākuma, un tā būs līdz pasaules galam.
Tāpat arī tagad: pāvesta piekritēji paši ir izdomājuši savus labos darbus un dievkalpojumu ar dažādiem ārišķīgiem darbiem un likumiem; taču tās visas ir lietas, kurās trūkst ticības – tās visas vērstas tikai uz darbiem un tiek darītas bez Dieva pavēles, pamatojoties tikai cilvēku izdomātās blēņās. Mēs sakām: tā nav kalpošana Dievam, bet sev pašiem un velnam – tāpat kā jebkura cita veida elku kalpošana; viņi tikai vedina ļaudis projām no kristīgās ticības un brāļu mīlestības. Šādus vārdus tie negrib paciest, tādēļ rada visu to postu, ko pieredzam tagad. Arī viņi visi ir vienprātīgi, atzīstot, ka jākalpo Dievam un jādara labi darbi; taču attiecībā uz skaidrojumu – kas ir labi darbi un kalpošana Dievam – tie nekad nav vienisprātis. Jo vieni saka: svarīga ir ticība; turpretī cilvēka daba un prāts ar saviem darbiem nespēj neko. Otri saka: ticība nav nekas; cilvēka daba ar saviem darbiem ir laba un pareiza. Viņi visi vienprātīgi atzīst, ka rupjie grēki – slepkavība, laulības pārkāpšana, laupīšana – ir netaisnas lietas; bet pašos galvenajos darbos, kas saistīti ar dievkalpošanu, viņu domas atšķiras kā vasara no ziemas. Vieni turas pie Dieva un Viņa žēlastības un bīstas Viņu; otri skrien pie kokiem un akmeņiem, pievērš uzmanību ēdieniem un apģērbiem, dienām un laikiem, gribēdami iemantot Dievu ar baznīcu būvēšanu, ziedošanu, kaukšanu un tonzūru izcirpšanu; tie Viņu nemaz nebīstas un ir pārdrošības pilni. Tā ir svēta, izglītota, gudra tauta, kam pat Dievs ar visiem saviem praviešiem, gudrajiem un Rakstu mācītājiem nav pietiekami svēts, gudrs un izglītots.
Šis evaņģēlijs satur dažus jautājumus, kuri mums jāaplūko. Pirmais: kādēļ Kristus saka, ka visām taisno asinīm – sākot ar Ābelu – ir jānāk pār jūdiem, ja taču ne visu taisno asinis viņi ir izlējuši?
Te jāatbild: Kristus vārdi ir sacīti par visiem tiem, kuri kopš iesākuma ir vajājuši praviešus. To Kristus apliecina, uzrunādams ne vien sava laika jūdus, bet visu Jeruzalemi: “Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus..” Šī uzruna ietver ne tikai pašreizējos, bet arī agrākos Jeruzalemes iedzīvotājus. Tāpat Viņš saka: “Jūs esat nokāvuši Cahariju starp Dieva namu un altāri”, lai gan šo Cahariju – kā lasām 2.Laiku 24:21 – ķēniņš Joass ir nonāvējis jau vairāk nekā astoņsimt gadu pirms Kristus dzimšanas; tomēr Kristus saka: “Jūs esat nonāvējuši.” Tāpat viņi nonāvējuši arī Ābelu un nonāvēs visus praviešus un gudros. Tas ir, it kā Kristus sacītu: tā ir viena tauta, viena daba, viens dzimums; kādi tēvi, tādi arī bērni. Jo stūrgalvība, kas mīt tēvos un pretojas Dievam līdz ar Viņa praviešiem, tāpat mājo arī viņu bērnos. Kāda māte, tāda arī meita. Sacīdams, ka visas taisno asinis nāks pār jūdiem, Kungs grib teikt: šīs tautas daba ir tāda, ka tā izlej visas taisno asinis, kas jebkad tikušas un tiks izlietas; tādēļ arī tās visas nāks pār viņiem.
Bet kādēļ Kristus nosauc tikai divus – Ābelu un Cahariju –, ja Caharija nebija pēdējais no tiem, kuru asinis tika izlietas, bet pēc viņa nāca vēl Jesaja, Jeremija, Ecēhiēls, Ūrija, Miha un gandrīz visi pārējie Rakstos minētie taisnie vīri? Tas tādēļ, ka Caharija ir pirmais no praviešiem, kuru asins izliešana Rakstos tiek pieminēta, tieši nosaucot pravieša vārdu. Bet Kristus šeit runā ne tikai par praviešiem, bet par visu taisno asinīm; daudzi taisnie tika nonāvēti ķēniņa Saula, tāpat arī ķēniņa Ahaba valdīšanas laikā; tikai šo praviešu vārdi nav minēti.
Te nezinu sacīt nekā cita kā vien, ka Kristus ievēro Rakstos ierasto izteiksmes veidu un min šo vienu piemēru, lai mēs neteiktu un nedomātu, ka Viņa vārdiem nav skaidra pamatojuma Rakstos. Jo, lai gan Jesaja un citi pravieši ir nonāvēti, tomēr neviens, atskaitot šo Cahariju, nav nosaukts vārdā – Rakstos nav pasacīts, kā tie visi nonāvēti. Tā nu, lai gan Caharija nav bijis pēdējais no praviešiem, kuru asinis ir izlietas, tomēr viņš ir pēdējais, kura vārds Rakstos ir nosaukts, aprakstot, kā viņš savā laikā sludinājis un kā ticis nonāvēts. Tātad Kristus norāda pirmo un pēdējo no šiem jūdu nonāvētajiem taisnajiem, kas minēti Rakstos. Te Viņš līdzi ietver arī visas pārējās taisno asinis, kas izlietas iepriekš un tiks izlietas turpmāk. Jer.26:23 gan ir rakstīts par pravieti Ūriju, ko nonāvējis ķēniņš Jojakims, – tas noticis jau sen pirms Caharijas nāves; bet tas tiek stāstīts ar citu cilvēku starpniecību, kā stāsts par senu vēsturisku notikumu. Paša Ūrijas dzīves laikā Raksti par viņu neko nesaka; aprakstot šī ķēniņa [valdīšanas] laikus un šo laiku vēsturi – 2.Laiku 36:4 u. trpm., 2.Ķēn.24:1 u. trpm. –, netiek norādīts, ka pravietis Ūrija tolaik dzīvojis. Tādēļ arī mūsu Kungs viņu nepiemin.
Tiek jautāts arī: kādēļ Kristus nosaucis Cahariju par Barakija dēlu, ja Raksti viņu sauc par priestera Jojadas dēlu; jo 2.Laiku 24:20-22 vārdi skan tā: “Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: “Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat To Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!” Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja ar akmeņiem Tā Kunga nama pagalmā. .. Un mirdams Zaharja sacīja: “Lai Tas Kungs redz un piemeklē!”” Arī tas notika tādēļ, ka pravietis nosodīja jūdu iedibināto dievkalpojumu.
Sv. Hieronīms domā, ka Caharija tiek saukts par Barakija dēlu garīga iemesla dēļ – tādēļ, ka “Barakija” latīņu valodā skan kā “benedictus”, svētītais; taču citi drīzāk piekrīt uzskatam, ka Caharijas tēvs Jojada ir saukts pievārdā Barakija – droši vien tādēļ, ka bija darījis daudz laba savam ķēniņam un tautai; tādēļ šie ļaudis viņu sauca par svētīto un izrādīja savu pateicību, pēc viņa nāves nonāvēdami viņa dēlu. Tā šajā pasaulē mēdz notikt, kā sakāmvārds atzīst: ja paglābsi kādu no karātavām, viņš tev pašam palīdzēs pie tām nonākt. Tā ir noticis arī ar Dieva Dēlu: kad Dievs bija darījis labu visai pasaulei, tā sita krustā Viņa mīļo Dēlu; to parāda šī līdzība.
Visbeidzot, tiek jautāts: ja jau Dieva gribai neviens nevar pretoties, kādēļ tad Kristus saka: “Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, .. bet jūs negribējāt”? Šie vārdi ir tikuši skaidroti dažādos veidos – daži tos attiecinājuši uz brīvo gribu un tās spējām; lai gan šķiet, ka šeit tiek nosodīta nevis brīvā griba, bet ietiepība; tā ir tāda brīvība, kas arvien vēršas pret Dieva prātu, – tādēļ arī tiek tik bargi nosodīta un nolādēta.
Sv. Augustīns skaidro šos vārdus tā, ka mūsu Kungs ar tiem gribējis sacīt: lai cik daudzus no taviem bērniem esmu sapulcinājis, tu tomēr arvien esi tam pretojusies. Taču tā ir pārāk varmācīga attieksme pret šiem vienkāršajiem vārdiem. Daudz vieglāk būtu saprast Kristus vārdus šādi: te Kristus runājis kā Cilvēks, kam bijis jānes arī visas cilvēku rūpes. Viņš savā cilvēciskumā ir darījis daudz tādu lietu, kas dievišķībai nepavisam nav raksturīgas – Kristus ir ēdis, dzēris, gulējis, staigājis, raudājis, cietis un miris. Tā arī šeit varētu teikt, ka Kristus savā cilvēciskajā dabā saviļņojumā sacījis: es gribēju, bet tu negribēji.
Jo, kā jau daudzkārt esmu teicis, mums rūpīgi jāuzlūko Kristus vārdi un jāzina, ka daži no tiem parāda Viņa dievišķo dabu, bet citi – tikai cilvēcisko. Šeit gan Viņš sevi atklāj kā Dievu, sacīdams: “Es sūtu pie jums”, – jo sūtīt praviešus piederas vienīgi Dievam. Un Lūka 11:49 raksta, ka Viņš ir teicis tā: “.. Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus..” Turklāt Kristus vārdi skan tā, itin kā Viņš būtu gribējis sapulcināt Jeruzalemes bērnus ne tikai savā laikā, bet arī iepriekš, daudzas reizes – šie vārdi tiek attiecināti uz Dieva gribu. Tādēļ mēs atbildēsim šādi: Kristus sacītie vārdi jāsaprot visvienkāršākajā veidā – tie runā par Dieva gribu atbilstoši Rakstu ierastajam izteiksmes veidam – vienkāršo ļaužu dēļ te par Dievu tiek runāts kā par Cilvēku; šādā pašā veidā 1.Moz.6:6 ir rakstīts: “.. Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis..”, lai gan Dievs neko nenožēlo; tāpat arī – ka Viņš ir dusmīgs, lai gan Viņā nav dusmu. Arī 1.Moz.11:5 rakstīts, ka Tas Kungs nonāca no debesīm, lai paraudzītos, kā tiek celta Bābele; tomēr Viņš arvien paliek debesu augstībā. Un Psalmos 59:5-6 pravietis saka Dievam: “.. Israēla Dievs, uzmosties, lai piemeklētu un sodītu visas tautas!” Un: “Uzmosties, steidzies man palīgā un skaties!” – lai gan Dievs taču neguļ un nav nedz iemidzis, nedz arī tālu projām. Tāpat Ps.1:6 lasām: “Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ved uz postu,” – lai gan Dievs taču zina visas lietas. Visi šie Rakstu vārdi sacīti atbilstoši mūsu izpratnei un domām, nevis Dieva augstās, dievišķās dabas būtībai. Tādēļ šie vārdi nav iesaistāmi augstās spekulācijās kā dievišķās dabas noslēpumaini izteikumi. Vienkāršo ļaužu dēļ ir jāatsakās no pacelšanās tādos augstumos un jāsaprot šie vārdi atbilstoši mūsu izpratnei. Jo mēs jūtam, ka Dievs rīkojas tieši tā, kā Viņa vārdi saka. Šis ir jauks, mierinošs veids, kā te tiek runāts par Dievu – tā Viņš nešķiet briesmīgs, nedz pārāk augsts. Tāpat arī šeit: “Cik reižu Es gribēju,” ir jāsaprot tik skaidri, lai neviens nevarētu domāt un just nekā citādi kā vien, ka Kristus, gluži tāpat kā ikviens cilvēks, ir vēlējies panākt to, ko Viņš saka. Tādēļ novērsīsimies no augstām lietām un paliksim pie piena un vienkāršās Rakstu izpratnes.
Bet, lai savu mācību mēs ņemtu no Evaņģēlija, mūsu Kungs šeit rāda aizkustinoši mīļu ainu un līdzību, parādīdams, kā ir ar ticību un ticīgu cilvēku – vēl jaukāku līdzību es nevarētu atrast visos Rakstos. Dusmās un nepatikā pret jūdiem Kristus šajā nodaļā ir sacījis arī vēl bargākus vārdus un skaļi žēlojies par viņu neticību. Tādēļ arī Viņš runā tā, kā sadusmots cilvēks mēdz runāt ar nepateicīgajiem, – īpaši uzsvērdams savu labdarību un labo gribu un teikdams: es viņiem būtu bijis gatavs atdot savu sirdi, pat ja man to vajadzētu izraut no savām krūtīm. Šeit mūsu Kungs vissirsnīgākajā veidā atgādina jūdiem savu labo gribu un žēlastības darbu, ko Viņš šo ļaužu labā ir darījis; Viņš saka: es labprāt būtu vista, ja vien jūs gribētu būt mani cālīši!
Ak, cilvēk! Ievēro labi šos vārdus un līdzību! Redzi, kā Kristus runā – ar vislielāko nopietnību un no visas sirds. Šajā līdzībā varēsi ieraudzīt arī to, kā tev jāizturas pret Kristu un kādu labumu vari no Viņa gūt – kā tev Viņu saņemt un baudīt. Skaties uz vistu un viņas cālīšiem – tas ir Kristus un tavs portrets – veiksmīgāks, nekā gleznotājs varētu uzgleznot.
Pirmkārt, ir skaidrs, ka mūsu dvēseles ir cālīši; velni un ļaunie gari ir vanagi gaisā; turklāt mēs neesam tik gudri kā cālīši, kas vienmēr prot patverties zem vistas spārniem. Un velni ir daudz viltīgāki par vanagiem – tie vēl labāk zina, kā nolaupīt mūsu dvēseles. Iepriekš, vēstules tekstā, ir sacīts, ka mums nepietiek tikai būt dievbijīgiem, darīt labus darbus un dzīvot žēlastībā. Jo arī mūsu taisnība – kur nu vēl mūsu netaisnība – nevar pastāvēt Dieva vaiga un Viņa tiesas priekšā. Tādēļ esmu sacījis: ticība, ja tā ir patiesa, nepaļaujas pati uz sevi, bet turas pie Kristus un patveras Viņa taisnības aizsardzībā un patvērumā – gluži kā cālītis nepaļaujas uz savu dzīvību vai veiklo skriešanu, bet patveras zem vistas spārniem.
Jo, lai pastāvētu Dieva tiesas priekšā, cilvēkam nepietiek tikai sacīt, ka viņš tic un ir saņēmis žēlastību; jo viss, kas ir viņā, tomēr nav pietiekams, lai viņu pasargātu. Ticīgajam jānāk šīs tiesas priekšā ar paša Kristus taisnību, jo vienīgi tā spēj godam pastāvēt šīs tiesas priekšā un mūžībā, kā Ps.111:3 un 112:3 saka: “.. Viņa taisnība paliek mūžīgi.” Šīs taisnības paspārnē ticīgais patveras un paslēpjas, tai viņš pieglaužas, tai viņš nešaubīdamies tic un uzticas, droši zinādams, ka tā viņu uzturēs. Un tā arī notiek – caur šo ticību viņš tiek uzturēts – ne pats sevis vai savas ticības, bet Kristus un Viņa taisnības dēļ, uz kuru viņš paļaujas. Ja ticība šādi nerīkojas, tā nav patiesa. Redzi, to Raksti grib izteikt Ps.91:1-7 vārdos: “Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: “Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērāja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.”
Redzi, tas viss sacīts par Kristus ticību, norādot, ka vienīgi tā spēj pastāvēt un tikt pasargāta no visām briesmām un samaitāšanas, no viltus mācībām, velna kārdinājumiem – kā miesīgiem, tā arī garīgiem, no abām pusēm –, kad visiem citiem nākas krist un iet bojā. Ticīgais ir patvēries zem Kristus spārniem un aiz viņa muguras; tur viņš rod patvērumu, paļaudamies uz Kristu. Arī Mal.3:20 Dievs saka: “Bet jums, kas jūs manu vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas..” Tādēļ Sv. Pāvils Rom.3:25 sauc Kristu par Propitiatorium, žēlastības troni, un ik vārdā māca, kā mums caur Viņu un Viņa paspārnē tikt uzturētiem ticībā. Ja jau ticīgajiem un svētajiem ir vajadzīgs šāds drošs patvērums, – kur tad paliks tie, kas dzīvo ārpus Kristus, sekodami savai brīvajai gribai un darīdami paši savus darbus? Ak, mums jāpaliek Kristū, pie Kristus, Viņa paspārnē – mēs nedrīkstam atkāpties no savas cāļu mātes ne soli, citādi varam pazaudēt itin visu. Sv. Pēteris 1.Pēt.4:18 saka: “.. taisnais tikko tiek izglābts,” – tik grūti ir palikt pie šīs cāļu mātes. Jo daudzi un dažādi kārdinājumi – kā garīgi, tā miesīgi – tiecas aizvest mūs projām no tās; to parāda arī iepriekš citētais psalms.
Redzi, kā rīkojas parasta cāļu māte; reti kurš dzīvnieks tik ļoti rūpējas par saviem mazuļiem. Tā pārveido savu balsi un liek tai skanēt žēli un lūdzoši; tā meklē un aicina savus cālīšus; ja vista atrod ko ēdamu, tā neēd pati, bet ļauj ēst cālīšiem. Tā drosmīgi cīnās pat ar vanagu; tā kliedz, izpleš spārnus un ļauj, lai cālīši paslēpjas pie viņas, drūzmēdamies zem viņas spārniem un kāpdami viņai pāri. Vista to visu pacieš – tā ir jauka un mīlīga aina. Tāpat arī Kristus mūs sauc ar žēlu balsi; Viņš ir par mums iežēlojies un sludinājis atgriešanos, parādījis katram viņa grēkus un postu; to Kristus ir darījis no visas sirds. Viņš meklē Rakstos, aicina mūs pie tiem un ļauj mums ēst; Viņš izpleš pār mums savus spārnus – ar visu Viņa taisnību, nopelniem un žēlsirdību, laipni aicinādams un uzņemdams mūs zem tiem. Kristus mūs sasilda ar savu dabīgo siltumu, tas ir, ar savu Svēto Garu, kas nāk vienīgi caur Viņu, un gaisos cīnās par mums, stādamies pretī velnam.
Kur un kā Viņš to dara? Tas, bez šaubām, notiek nevis miesīgi, bet garīgi. Divi Kristus spārni ir Svēto Rakstu divas Derības; tās plešas pār mums līdz ar Viņa taisnību un ved mūs Kristus paspārnē. Tas notiek tā: Raksti nemāca neko citu kā tikai to, ka Kristus ir šāda cāļu māte, un mēs ticībā tiekam pasargāti – Viņa paspārnē, caur Viņa taisnību. Tādēļ iepriekš minētais psalms pats paskaidro, kas ir šie spārni un mugura, un saka: “Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas”, kas pasargā no visām bailēm un briesmām. Mums Kristus jāsatver vārdā un pasludinājumā un ar drošu ticību jāpaliek pie tā, ka Kristus ir tieši tāds, kā Viņu rāda tikko lasītie vārdi. Tad mēs šādā ticībā noteikti būsim patvērušies zem Viņa spārniem, Viņa patiesībā, un tajā tiksim uzturēti.
Tātad šis un visi pārējie evaņģēliji ir Kristus spārni un patiesība, jo tie visi māca Kristu tieši šādā veidā – tikai dažās vietās skaidrāk nekā citās. Iepriekš Viņš tika saukts par Gaismu un Dzīvību, tāpat arī – par Kungu un Glābēju. Šeit Viņš tiek saukts par cāļu māti, atkal un atkal rosinot ticību. Viņa miesa ir Viņš pats un kristīgā baznīca, Viņa siltums ir Viņa žēlastība un Svētais Gars.
Redzi nu, Kristus ir vismīlīgākā cāļu māte, kas arvien vēlējusies sapulcināt mūs zem saviem spārniem, izplezdama tos un aicinādama savus bērnus, tas ir, sludinādama un likdama sludināt abas derības, sūtot visā plašajā pasaulē savus praviešus, gudros un Rakstu mācītājus. Bet kas notiek? Mēs negribam būt cālīši – vispirms tas attiecas uz augstprātīgajiem svētajiem, kas īpaši ar saviem labajiem darbiem turas pretī Kristus aicinājumam, negribēdami atzīt, ka ticība ir tik nepieciešama un tik svētīga. Tie negrib zināt, kādas briesmas viņiem draud, nedz arī – cik netaisni ir viņu darbi. Jā, tie paši kļūst par vanagiem un čūskām, kas aprij un vajā cālīšus un pašu cāļu māti, saplosa tās spārnus un miesu, nonāvē praviešus un nomētā ar akmeņiem visus, kuri pie tiem tiek sūtīti. Bet kādu algu saņems šie vajātāji un slepkavas? Klausies, tās būs briesmīgas lietas.
“Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.”
Ak, cik briesmīgs ir šis sods! Mēs redzam, kā jūdiem tas ir piepildījies. Viņi ir turpinājuši nonāvēt praviešus, līdz Dievs tos viņiem vairs nav sūtījis. Un nu jau tūkstoš piecsimt gadu viņi dzīvo bez pasludinājuma, bez praviešiem; Dievs ir atņēmis tiem savu vārdu, un Kristus spārni viņu priekšā paliek sakļauti. Tā viņu nams ir palicis tukšs un atstāts postā, viņu dvēseles vairs netiek celtas, Dievs vairs nemājo viņu vidū – jūdiem ir noticis tas, ko viņi paši gribējuši, – kā Psalmi 109:17 par viņiem saka: “Viņš mīlēja lāstu – lai tas tagad krīt uz viņa galvu; viņš nemīlēja svētību – tā tagad lai paliek tālu nost no viņa.” Pār jūdiem nāk visas pasaules asinis, kuras virs zemes ir tikušas izlietas, un piepildās viss, kas evaņģēlijā par tiem sacīts.
Tāpat arī Jes.5:5-6 par viņiem sacīts: “Es jums teikšu, ko Es darīšu ar savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod.” Ak, kādi biedinoši vārdi! Mākoņi vairs nedos lietu – un vai tas ir kas cits kā – viņi vairs nedzirdēs Evaņģēliju un ticības sludināšanu! Viņus vairs neapgraizīs un neapraks, tas ir, neviens vairs nenosodīs viņu maldus un neatklās viņu trūkumus. Tādēļ vīnadārzs paliek cilvēku mācību sludinātāju varā; viņi to saplosa un samin, tā ka tas tiek pilnīgi izpostīts; tajā izaug vairs tikai ērkšķi un dadži, tas ir, darbu svētie, kam nav ne ticības, ne gara bijības – tie aug un tiek gatavoti mūžīgās uguns liesmām – kā jau ērkšķi un dadži.
Taču tas viss jāņem pie sirds arī mums, pagāniem. Ar mums ir tikpat slikti, ja ne vēl sliktāk. Arī mēs esam vajājuši šo cāļu māti un neesam palikuši ticībā. Tādēļ arī ar mums ir noticis tā, ka Kungs mūsu namu atstājis postā un pametis šo vīnadārzu. Visā pasaulē lietus vairs nelīst – Evaņģēlijs un ticība tiek noklusēti; neviens vairs vīnadārzu neapgriež un neaprok – neviens vairs nesludina pret aplamiem darbiem un cilvēku mācībām un nenogriež šīs nevajadzīgās lietas. Kungs ļauj, lai mūs saplosa un samin pāvests, bīskapi, priesteri un mūki, kas tagad pārpārēm piepildījuši visu pasauli; tie nedara neko citu kā vien mīda un posta vīnadārzu. Viens māca šo, otrs atkal ko citu, viens vienā, otrs citā vietā; katrs grib iedibināt savu sektu, savu ordeni, kārtu, mācību, savus likumus un darbus. Mēs esam tā samīdīti, ka nav vairs nekādu zināšanu par ticību; nav ne kristīgas dzīves, ne mīlestības, ne gara bijības, bet tikai ugunij derīgi ērkšķi un dadži, tas ir, svētuļi un liekuļi, kas ar vigilijām, misēm, klosteriem, zvaniem, baznīcām, psalmiem, rožukroņiem, kalpošanu svētajiem, svinēšanu, kapucēm, tonzūrām, apģērbiem, gavēšanu, svētceļošanu un neskaitāmām citām ākstībām iedomājas kļūt par kristiešiem.
Ak, Kungs Dievs, mūsu dārzs ir pārlieku izpostīts, pārlieku nomīdīts; pārlieku nomākti mēs, nožēlojamie cilvēki, esam šajās pēdējās dusmības dienās. Mūsu gani ir vilki, mūsu sargi ir nodevēji un ienaidnieki, mūsu tēvi ir slepkavas un mūsu skolotāji – maldinātāji. Ak, vai! Ak, vai! Ak, vai! Kad, kad, kad norims Tavas bargās dusmas?
Tomēr galu galā jūdiem tiek apsolīts mierinājums; Kristus saka: “Jo Es jums saku: jūs mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā!” Šos vārdus Kristus ir teicis otrdienā pēc Pūpolsvētdienas, un tie ir Viņa šīs zemes sludināšanas pēdējie vārdi, tās noslēgums; tādēļ tie vēl nav piepildījušies – tiem jātiek piepildītiem. Jūdi gan uzņēma Kristu Pūpolsvētdienā, taču tas vēl nebija šo vārdu piepildījums. Un tas, ka Viņš saka: “Jūs mani vairs neredzēsit”, nav jāsaprot tā, it kā turpmāk Kristus vairs nebūtu redzēts miesīgā veidā – paši jūdi taču vēlāk sita Viņu krustā. Bet Viņš to saka tādā nozīmē, ka tie Viņu vairs neredzēs kā sludinātāju un Kristu – tādu, kā Viņš bija sūtīts; jūdi turpmāk vairs nevarēja redzēt Viņa amatu un Viņu pašu šajā amatā. Šis bija Kristus atvadu sprediķis; amats un darbs, kuram Viņš bija sūtīts, nu bija noslēdzies.
Tā nu ir skaidrs, ka jūdiem vēlāk vēl vajadzēs Kristum sacīt: “Slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā!” To pravietojis arī Mozus, 5.Moz.4:30-31: “Un, kad tu būsi bēdās un visas šīs ciešanas tevi nākotnē skars, tad tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, un tu klausīsi Viņa balsi. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir žēlsirdīgs Dievs, Viņš tevi neatstās un tevi neizdeldēs, un neaizmirsīs derību, ko Viņš taviem tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis.” Tāpat Hozejas 3:4-5 sacīts: “Jo ilgu laiku Israēla bērni būs bez ķēniņa un pārvaldniekiem, bez kaujamiem upuriem un bez altāra, bez efoda, bez terafīma. Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs To Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu,” tas ir, Kristu “un, bijībā trīsēdami, nāks pie Tā Kunga un pie Viņa žēlastības pēdējās dienās.” Un Azarja 2. Laiku 15:2-4 sacījis: “.. ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš jūs arī atmetīs. Un ilgu laiku Israēlam nebūs nedz patiesa Dieva, nedz priesteru, kas varētu pamācīt, nedz bauslības. Taču, kad tam klāsies grūti un tas atgriezīsies pie Tā Kunga, Israēla Dieva, un Viņu meklēs, tad Viņš būs tiem atrodams.”[1] Šie izteikumi attiecināmi uz mūsdienu jūdiem; agrāk viņi nekad nav bijuši bez valdniekiem, bez praviešiem un priesteriem, bez mācītājiem un bauslības. Sv. Pāvils Rom.11:25-26 piekrīt un saka tieši to pašu: “.. vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas. Un tā viss Israēls tiktu glābts..” Lai Dievs dod, ka šis laiks jau būtu tuvu, – kā mēs ceram, āmen.
[1] – Izdevumos, kas jaunāki par 1546. gadu, atrodams šāds teksta variants: “Visi šie izteikumi runā par pēdējiem laikiem, kad jūdu valstij un patiesajai priesterībai jāizbeidzas, un norāda, ka vēlāk tomēr daudzi no jūdiem tiks atgriezti pie patiesā Ķēniņa un Priestera, Kristus; tas noticis pēc Kristus debesbraukšanas caur apustuļiem un vēlāk – caur Evaņģēlija pasludinājumu.” Šeit izteiktā doma saskan ar vēlākajiem Lutera izteikumiem par jūdu atgriešanos. Sal., piem., Valha vecā izdevuma XXII sējuma 2315. lpp. u. trpm.: “Tad kāds teica: ir taču rakstīts, ka jūdi pirms pastarās dienas tiks atgriezti! Doktors Mārtiņš Luters sacīja: “Kur tas ir rakstīts? Es nezinu nevienu skaidru Rakstu liecību. Rom. 9 gan ir vārdi, ko viņi mēdz citēt, taču tie šādus izteikumus nepierāda.””
Ieskaties