Garīgā valstība tikai ticīgo vidū

Garīgajai valstībai ir pavisam cits uzdevums un citāda būtība. Tā nav domāta, lai uzturētu taisnību, bet gan lai dāvātu cilvēkiem grēku piedošanu. Šī valstība nav domāta laicīgām rūpēm, bet gan pestīšanai. Šeit neizpaužas Dieva gādība par fizisko eksistenci, bet gan Viņa vēlme mūs visus glābt savā mūžīgajā valstībā.

Tādēļ garīgā valstība ir pilnībā balstīta uz Evaņģēlija. Tās būtība ir ka Dievs piedod grēkus. Tās pamats ir Kristus glābšanas darbs Golgātā. Tās ārējais veidols ir nevis valsts un sabiedrība, likumi, tiesas un valdības, bet gan baznīca ar tās svētumiem un draudzēm, kur glābšanas vārds tiek sludināts, kur cilvēki tiek kristīti par Žēlastības valstības pilsoņiem, kur grēku piedošana tiek sniegta grēciniekiem un kur tiek klāts Dievgalds, lai pazudušus cilvēkus darītu par Dieva valstības mielasta viesiem.

Garīgās valstības būtība ir nevis likums un taisnība, sods un atmaksa, bet gan žēlastības pilna Mīlestība, kas nodevusi sevi nāvē, lai izpirktu pasaules grēkus, un kas dāvā dzīvību un svētību par velti, bez maksas. Kur vien cilvēki ir šīs Mīlestības satverti, viņi paši sāk piedot. Par velti saņēmuši, par velti tie dod tālāk. Viņi ir gatavi piedod tiem, kas pret viņiem ir grēkojuši, gluži tāpat kā viņiem pašiem visi grēki ir tikuši piedoti. Viņi ir žēlsirdīgi, jo paši ik dienas saņem no Dieva žēlastību. Viņi sāk dzīvot izšķērdīgā un ģeķīgā priekā, spēdami ziedot savu labumu, spēdami atteikties no savām tiesībām par labu citam, pagriezdami otru vaigu, kad kāds sit, atdodami savu mēteli tam, kam tas tik ļoti nepieciešams.

Šo valstību Dievs dāvā tikai izglābtajiem un atdzimušajiem. Tai nav nekāda sakara ar radītām lietām, ar cilvēka dabu. Ārpus Kristus valstības stāvošam cilvēkam sirdī nav pat ēnas vai atblāzmas no šīs valstības. Tādēļ Evaņģēlijs ir jāsludina visiem cilvēkiem. Visas tās lietas, kas tiem ir bez Evaņģēlija, iespējams, ir ļoti labas un vērtīgas šai dzīvei. Taču, tā kā viss radītais ir grēka aptraipīts un ikviens cilvēks Dieva priekšā stāv kā pārkāpējs, tad arī vislabākā cilvēka dzīve, kas veidota uz likuma, taisnības, saprāta un cilvēciskās labestības bāzes, nepielūdzami nonāk zem Dieva soda, ko bauslība spriež pār visiem grēkiem. Visā plašā pasaulē nav nekā tāda, kas varētu pastāvēt Dieva tiesas priekšā, tādēļ Dievs savā žēlastībā ar vienu lielu upuri ir izpircis visus pasaules grēkus. Tagad ar Evaņģēliju Viņš aicina saņemt pilnīgu un nepelnītu piedošanu, lai ikviens, kas ir kristīts un tic, tiktu uzņemts Kristus valstībā un tur dzīvotu ticībā.

Cilvēkam, kas dzīvo Kristus valstībā, ir piedoti visi viņa grēki. Bet cilvēkam, kas tur nedzīvo, ir jāatbild par visu pašam. Tādēļ, ņemot vērā visu to labo, kas atrodams laicīgajā valstībā, tas ir vienīgi relatīvs labums. Tas ir pietiekams tikai šai pasaulei. Bet tiklīdz sākam domāt par mūžīgo dzīvi, saprotam, ka te ir vajadzīgs kas cits: Jēzus Kristus nepelnītā žēlastība.