Divi pastāvošo reliģiju avoti

Kā jau mēs par to esam pārliecinājušies, pastāv vienīgi divas radikāli atšķirīgas reliģijas, ticības jeb Evaņģēlija reliģija un labo darbu jeb bauslības reliģija. Tieši tāpat ir arī tikai divi avoti (zināšanu principi), no kuriem šīs pretrunīgās reliģijas ir nākušas. Labo darbu reliģiju ir radījis pats cilvēks un tās avots ir cilvēka sirds, kurā Dievs ir ierakstījis savu dievišķo likumu, lai arī pagāni, kuri nepazīst Dieva vārdu, kā tas ir mums atklāts Svētajos Rakstos (Rom.2:14), varētu “pazīt Dieva taisno likumu” (taisnīga prasība’, ‘likumīgs pamats’) (Rom.1:32), un “pierādīt, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs” (Rom.2:15). Pamatojoties dievišķajā likumā, kas ierakstīts cilvēka sirdī, sirdsapziņa apsūdz un nolād cilvēku ikreiz, kad viņš kļūdās, un tādējādi viņu nospiež vainas apziņa, “viņiem nav ar ko aizbildināties” (Rom.1:20) un “to pašu apliecina arī viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno” (Rom.2:15).

Tādējādi, savas sirdsapziņas apsūdzēts, cilvēks mēģina izlīgt ar Dievu ar savu “labo darbu” palīdzību, piemēram, ar pielūgsmi, upurēšanu utt.. Apoloģijā (III:144) ir pareizi sacīts:

“Bet darbus cilvēki ātri pamana. Cilvēka saprāts tos saprotami apbrīno un nesaprot vai neņem vērā ticību, un, attiecīgi, sapņo, ka ar šiem darbiem var izpelnīties grēku atlaidi un attaisnošanu. Šis bauslības uzskats ir jau iedzimis cilvēka prātā un to no turienes nevar izdzēst, kā vien vienīgi ar dievišķu pamācību. Taču saprāts ir jāatsauc no šādiem pasaulīgiem uzskatiem par Dieva vārdu”[1].

“Bauslības uzskatu”, par kuru šeit ir runāts, proti, kļūdīgo uzskatu, ka darbi cilvēkam sagādā grēku piedošanu un taisno grēcinieku, Sv. Pāvils sauc par “miesas reliģiju”. Viņš raksta galatiešiem, kuri mēģināja sasniegt pestīšanu, pamatojoties savos nopelnos: “Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal.3:3). Luters sniedz pareizu šīs Rakstu vietas izskaidrojumu:

“Miesa šeit nav nekas cits kā miesas taisnība un gudrība un saprāta domas, kuras cenšas panākt pestīšanu no bauslības”.

To, ka vārda miesa nozīme šeit patiešām ir tāda, skaidri apliecina konteksts. Tādējādi šī Rakstu vieta mums māca, ka ikviena reliģija, kura cenšas sasniegt Dieva žēlastību un grēku piedošanu ar cilvēcisku pūliņu palīdzību, nāk nevis no Dieva, bet no cilvēka. Tās avots ir samaitātā, grēcīgā sirds.

Turpretī Evaņģēlija vai ticības reliģija nav no cilvēka, bet gan no Dieva, kurš caur saviem iedvesmotajiem praviešiem un apustuļiem ir to atklājis Svētajos Rakstos. 1.Kor.2:6-10: “Gudrību mēs arī sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību.. bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks.. Bet tā ir, kā rakstīts: ‘Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviens cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.’ Mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu,” utt..

Tādēļ ticības reliģija šī termina striktākajā nozīmē ir “Dieva gudrība” (1.Kor.1:24). To ir radījis Dievs un tās vienīgais avots ir Dieva Grāmata, iedvesmotie Raksti – Jņ.5:39; Rom.16:25-26; Ef.2:20; 1.Jņ.1:3-4. Luteriskās ortodoksijas teologs Johans Andreass.Kvenštets (1617–1688) raksta:

“Vienīgais, pareizais, adekvātais un parastais teoloģijas un kristīgās reliģijas avots ir dievišķā atklāsme, kura atrodama Svētajos Rakstos. Jeb, kas ir viens un tas pats, vienīgi kanoniskie Svētie Raksti ir absolūtais teoloģijas avots, tā kā vienīgi tajos var atrast ticības artikulus un tos pierādīt.”

Un:

“Dievišķā atklāsme ir pirmais un pēdējais teoloģijas avots, tālāk par kuru teoloģiskas diskusijas kristiešu vidū nedrīkst iet”.

Šī bibliskā forma ir jāsaglabā pret jebkuru racionālisma formu, ar kuru palīdzību viltus mācītāji visos laikos ir centušies sagrozīt dievišķo patiesību. Racionālistiskās mācības (pelagiānisms, semipelagiānisms, sinerģisms, utt.) nav no Dieva, bet ir laicīga, antibibliska opozīcija Dievam. Pamatā tas ir pagānisms, kurš iznīcina dievišķo patiesību itin visur, kur tas tiek pieņemts un kur tam ļauj teoloģijā gūt virsroku. Kvenštetam ir taisnība, sakot:

“Cilvēciskais jeb dabiskais saprāts nav teoloģijas un pārdabisko lietu avots”.

Taču kristīgās ticības avots nav arī tradīcija. Viens no izglītotākajiem un dedzīgākajiem luteriskās ortodoksijas teologiem Ābrams Kalovs (1612-1686) pilnīgā saskaņā ar Rakstiem paziņo:

“Mēs uzskatam, ka pāri un ārpus rakstītā Dieva vārda nevienā mācībā, kura būtu nepieciešama kristīgā ticībā vai dzīvē pašlaik nepastāv nekāds nerakstīts Dieva vārds, kas nebūtu ietverts Rakstos, bet būtu nācis caur apustuļiem, ticis fiksēts kā tradīcija un būtu vienlīdz jāpagodina”.

Šī ir patiesi luteriska un bibliska mācība. Dieva vārds mums ir jāmeklē vienīgi Dieva Grāmatā un nekad nekur citur, kā to skaidri apliecina arī Kvenštets, rakstot:

“Pirmajā gadu simtenī pēc Kristus pastāvējušās pirmbaznīcas vai baznīctēvu vienošanās nav nedz primārais, nedz sekundārais kristīgās ticības avots, un tās arī nerada dievišķu, bet gan vienīgi cilvēcīgu un apšaubāmu ticību”.

Visbeidzot, mums kā ticības avotus būtu jānoraida arī tā dēvētās privātās atklāsmes, jo, kā to pareizi atzīmē pēdējais no luteriskās ortodoksijas teologiem, Kalova un Kvenšteta sekotājs, pirmais krasās verbālinspirācijas teorētiķis, Dāvids Hollacs (1648-1713):

“Pēc Rakstu kanona noslēgšanas mums nav dota neviena jauna un tieša dievišķa atklāsme, kura varētu būt fundamentāls doktrīnas pamats: 1.Kor.4:6; Ebr.1:1-2”.

Mācība par fiksēto atklāsmi, proti, par dievišķo atklāsmi, kas mums ir dota vienīgi Kristus, Viņa praviešu un apustuļu vārdos, neapšaubāmi ir bibliska mācība. Ef.2:20: “Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus.” Šī iemesla dēļ kristīgā teoloģija, pamatojoties Svētajos Rakstos, var atzīt tikai vienu patiesās reliģijas avotu un standartu, proti, iedvesmoto, nemaldīgo, rakstīto Dieva vārdu jeb Svētos Rakstus.

Ticības reliģijas saknes meklējamas Vecās Derības sākumā, jo Ādamam un Ievai tā tika atklāta tūdaļ pēc grēkā krišanas (1.Moz.3:15). Vēlāk to pastāvīgi sludināja svētie pravieši un tai patiešām ticēja visi Vecās Derības svētie. 1.Moz.15:6: “Un Ābrahāms paļāvās uz To Kungu, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” Jaunajā Derībā gan Kristus, gan apustuļi pastāvīgi norāda uz ticības apsolījumiem, kuri atklāti Vecajā Derībā. Lk.24:27: “Un iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti.” Ap.d.10:43: “Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu.” Rom.3:21: “Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši.” Rom.4:3: “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Visi šie citāti apstiprina to, ka arī Vecās Derības laikos cilvēki tika pestīti vienīgi pateicoties patiesajai ticības reliģijai. Dievišķās bauslības funkcija nekad nav bijusi glābt grēciniekus; tās galvenais mērķis ir pārliecināt grēciniekus par viņu grēku un vainu. Gal.3:24: “Tātad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.” Rom.3:20; 7:7.

---

[1] – Apoloģijas oriģināltekstā: “..pie Dieva vārda.”