Dieva bērnu miesas un gara cīņa

“Jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.” (Rom.8:13-14)

Šodienas Svēto Rakstu tekstā Svētais Pāvils mums atgādina, ka arī patiesus kristiešus turpina kārdināt dažnedažādas ļaunas domas un vēlmes. Tomēr viņos ir arī jauns gars, jauns dievišķs spēks, jauns svēts impulss, kas nemitīgi pretojas vēlmei grēkot. Īsta kristieša sirds vairs nav mirusi. Viņš vairs labprātīgi nepakļaujas savas miesas un asiņu pamudinājumiem, bet gan nemitīgi cīnās ar grēcīgām iekārēm, tās apspiežot un uzvarot. Tiešām, grēks patiesam kristietim nedod pat stundu atpūtas, bet, tiklīdz tas parādās sirdī, tā tajā mītošais labais gars kļūst aktīvs, lai cīnītos ar iebrūkošo ienaidnieku.

Kas nestāv šajā nemitīgajā miesas un gara cīņā un kas pazīst žēlastību tikai savā prātā, bet ne savā sirdī, tam trūkst patiesas garīgās dzīves. Ja viņš necīnās pret grēcīgiem impulsiem, grēks turpinās valdīt pār viņu, padarot viņu par garīgi mirušu un galu galā izraujot no viņa cerību uz mūžīgo dzīvību. Šādam cilvēkam jau ir piespriesta mūžīgā nāve, un viņš var tikai atmest saldo sapni, ka viņš stāv Dieva žēlastībā. Kā Pāvils saka: “Jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst.” (Rom.8:13)

Mūžīgais spriedums tiek neatgriezeniski pasludināts visiem viltus kristiešiem. Ja viņi joprojām dzīvo saskaņā ar miesu, ja grēks viņiem paliek tik dārgs, ka viņi nopietni nevēlas to nogalināt, Dievs paziņo, ka viņi mirs. Ar savu mīlestību uz grēku un viltus paļaušanos uz Dieva žēlastību viņi ir noraidījuši patieso žēlastību, brīvprātīgi atsakoties no Jēzus Kristus pestīšanas, kurš nāca, lai atbrīvotu viņus no grēka cietuma un iznīcinātu velna darbus. Ak, kāda gan tā ir muļķība! Viņi vēlas sevi mierināt ar Kristus pestīšanu, vienlaikus paliekot grēka kalpi. Ak, kāda gan tā ir muļķība! Viņi vēlas saglabāt cerību uz mūžīgo dzīvi, ik dienas grimstot grēka nāvē. Ak, kāda gan tā ir muļķība! Viņi vēlas sapņot par žēlastību, ik dienas izsaucot Dieva dusmas pret sevi ar saviem grēkiem. Ko viņiem dod attīrīšana ar Jēzus asinīm, ja viņi katru dienu pieprasa tiesības piesārņot sevi? Kāda vērtība ir Kristus krustam, ja viņi nevēlas sist krustā savu miesu, bet gan turpina sist krustā Kristu, dzīvojot pēc miesas? Ja Kristus vēl tūkstoš reižu mirtu par pasaules grēku, cilvēks, kurš turpina palikt grēkā, joprojām nevarētu sasniegt Debesis un pestīšanu.

Ar šodienas Rakstu vietas noslēguma vārdiem Pāvils dod mums jaunu mūsu kristietības pārbaudes akmeni. Ja mēs gribam būt kristieši, mums ir jādzīvo, kā Dieva bērniem. Bet Dieva bērni ir tie, kurus vada Dieva Gars. Ak vai, cik gan daudzu kristiešu reputācija, ko veidojuši darbi, kuros viņi ārēji dzīvo, ir pretrunā šiem vārdiem! Kurš tad ir tas gars, kas mūs ved pie miesas darbiem? Tas patiesi nav Dieva Gars, bet ļaunais gars, nešķīstības, tumsas, pasaules un grēka gars. Turp, kur šis gars ved sirdi, tur nav žēlastības, un tad ir veltīgi lielīties, ka cilvēks ir kristietis. Kā uzsver Pāvils, tikai tie, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Tāpēc katrs uzdosim sev šo jautājumu: “Kurš gars mani vada?” Pār mums var valdīt tikai viens gars. Tas ir vai nu grēka gars, vai Dieva Gars. Ja Gars mums nepārtraukti neliek apzināties savu grēku, nešķīsta mūs caur grēku piedošanas uzklausīšanu un nevada un nepamāca mūs, kā dzīvot pareizi, tad Viņš nemaz nemājo mūsu sirdī, un tad mums ir jāatzīst, ka mūsu pašu gars ved mūs pazušanā.