Apsolījums saistās ar Pēcnācēju

“Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, jo tu klausīji manai balsij!” [1.Moz.22:18]

Tā nu šajā vārdā “svētīt” ir labi jāievēro un jāpārdomā ebreju valodas izteiksmes veids: visas tautas svētīs sevi Ābrahama pēcnācējos. Tā ir stipra, droša uzticēšanās un ticības īstā daba – es esmu pārliecināts un nešaubos, ka esmu svētīts; es pats par sevi saku, ka esmu dzīvs, taisnots, svētīts un atpestīts – citādi būtu darījis netaisnību Ābrahama Pēcnācējam, Kungam Kristum, no kā esmu saņēmis svētību un pestīšanu.

Jo apsolījums saistās nevis ar maniem nopelniem vai darbiem, bet ar Ābrahama Pēcnācēju. No Viņa es saņemu svētību, kad ticībā satveru un uzņemu Viņu; savukārt šī svētība turas pie manis, cauraužot visu manu miesu un dvēseli, tā, ka arī miesa tiek svētīta un kļūst dzīva caur šo Pēcnācēju.

Tas sākas šajā dzīvē – ticībā – kad dvēsele, kas guļ sasaistīta bailēs no nāves un grēka, tiek stiprināta un saņem dzīvības un pestīšanas mierinājumu. Drīz vien, pēc mirušo augšāmcelšanās arī miesa sekos dvēselei – bez kādiem šķēršļiem. Mūsu iznīcīgā miesa tiks apskaidrota, kļūdama līdzīga brīnišķīgajai, apskaidrotajai Kristus miesai (Fil.3:21).