Dieva bērnu gaušanās par lūgšanām

Tas ir ļoti plaši izplatīts trūkums, un tāda gaušanās ir dzirdama Dieva bērnu vidū, ka tie nespēj lūgt, kā vajag un kā gribētos. Tie nereti ar raizēm un ilgām atskatās uz pirmajiem garīgās dzīves laikiem un atceras, cik karsti, dzīvi un čakli tie bijuši savā lūgšanā, taču tagad viņi ir nolaidības, vēsuma un nespēka apgrūtināti.

Viņu vājības pamatā lielākoties ir tas pats, kas pamatā visiem pārējiem trūkumiem. Viņiem nav tikai gars, bet arī miesa, un viņu miesa nemaz netiecas pēc debesu lietām. Un tas, ka sākumā viņi ir bijuši karstāki un dzīvāki lūgšanā, nenozīmē to, ka toreiz savā ticībā un Garā viņi ir bijuši bagātāki.

Tomēr tāda ir Dieva parastā namturība, ka sākumā viņiem kā zīdaiņiem bija jābauda žēlastības saldās sajūtas un gluži kā Jānim bija ļauts pieglausties pie Pestītāja sirds, bet vēlāk viņiem šīs sajūtas tapa atņemtas, lai viņu ticība tiktu vingrināta un pārbaudīta.

Taču, ja mūsu lūgšanas vadās tikai pēc sajūtām, tad līdz ar to izsīkšanu būtu jābeidzas arī visai mūsu žēlastības dzīvei. Lūgšana izriet no atgriešanās un ticības, nevis no mainīgām sajūtām. Tāpat ir skaidrs, ka būtiskākie iemesli vēsumam un nolaidībai lūgšanā ir tie, kas izriet no atgriešanās un ticības trūkuma vai no miegainības un neticības.

Miegainība nozīmē to, ka cilvēks neredz un neapsver visu to postu, nelaimi un briesmas, kurās atrodas, savukārt neticība nozīmē to, ka, neapzinādamies savu nelaimi, cilvēks arī negaida nekādu palīdzību no Tā Kunga. Tādēļ Dieva bērni nereti atrodas ļoti lielās briesmās, paši neko neapjauzdami un neko negaidīdami no Tā Kunga, kaut arī Viņš joprojām grib, var un labprāt palīdz saskaņā ar Savu apsolījumu.

Liela kļūda ir tā, ka mēs nemaz neredzam un nepazīstam savu postu un nelaimi.