Desmit vārdi
Kristus māceklis vienmēr mācās Dieva Vārdu. Katehēze, kā mēs, luterāņi, to saucam, nav tikai divu vai trīs gadu pasākums, kurā mēs apgūstam “Mazo katehismu”, bet katehēze ir uz mūžu. Tā ir mūža garumā. Kādam tas varētu šķist ilgi, bet katehēze, kas ilgst visu dzīvi, nes arī dzīvību.
“Un vēl tagad Tas Kungs saka: “Atgriezieties pie manis no visas sirds, gavējiet, raudiet un sērojiet!” Plosiet savas sirdis, ne drānas un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva, jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs, gauss dusmās un dāsns žēlastībā, viņš rimsies no ļauna!” (Joēls 2:12-13)
Šī ir Vecās Derības mācība, kas sākoties Kristus ciešanu laikam ir jāklausās baznīcā. Grēku nožēla un atgriešanās pie Tā Kunga ir Ciešanu laika lielā tēma. Vecās Derības pravieša teksts runā par grēku nožēlu, tas ir, par grēku nožēlu un arī ticību Evaņģēlijam, ka Kristus dēl šie grēki ir piedoti. Atšķirība starp bauslību un evaņģēliju ir acīmredzama grēku nožēlā. Mēs turpmākās svētdienas liksim lietā, lai lautu Dieva vārdam atgriezt mūs pie mūsu ticības pamatiem, kā mēs tos pazīstam desmit baušļos. Šeit, baušļos, mums ir skaidrs Dieva gribas paziņojums. Šeit mums ir piemērots spogulis, kas parāda mūsu grēkus pret Dievu. Mūsu pievēršanās baušļiem pati par sevi ir pazemīga rīcība. Mēs tos neesam apguvuši tā kā vajadzētu, tādēļ vienmēr tie jāapgūst no jauna un jāņem vērā savā dzīvē. Patiesībā tāda ir kristiešu ikdienas dzīve.
Doktors Luters “Lielā katehisma” priekšvārdā mums norāda uz to:
Pats Dievs nekaunas ik dienu to mācīt, it kā neko labāku nezinādams, un vienmēr māca vienu un to pašu, nevis ko jaunu vai citādu. Arī visi svētie nezina neko citu labāku, ko mācīties, nevarēdami to pilnīgi apgūt. Vai tad mēs, tikai reizi dzirdējuši un lasījuši, varētu iedomāties, ka esam tie smalkākie zelli, kas visu prot, un ka tādēļ mums vairs nevajag ne lasīt, ne mācīties? Vai tad vienā stundā mēs spējam iemācīties to, ko pats Dievs, mācīdams no pasaules sākuma līdz pat tās galam, nav spējis iemācīt un ko mācījušies visi pravieši un svētie, kuri tomēr vēl arvien paliek tikai mācekļi?
Tagad uzklausīsim Pāvila vārdus par bauslību: “Ko lai mēs sakām? Bauslība ir grēks? Nē, taču! Bet citādi es grēku nevarētu iepazīt kā vien caur bauslību, jo es nebūtu iepazinis iekāri, ja bauslība nebūtu teikusi: neiekāro. Bet grēks, caur bausli guvis ieganstu, manī rosināja dažādas iekāres, jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Bija laiks, kad es dzīvoju bez bauslības. Bet, bauslim atnākot, grēks atdzīvojās un es nomiru. Tā nu tas pats bauslis, kas man bija dots uz dzīvību, izrādījās uz nāvi, tādēļ ka grēks, ieganstu guvis, mani caur bausli pievīla un nonāvēja. Tātad bauslība ir svēta un bauslis ir svēts un taisns, un labs.” (Rom.7:7-12)
Bauslība mūs pārliecina par grēku. Mūsdienu pasaulē kaut kas, kas mūs nosoda vai liek justies vainīgiem, tiek uzskatīts par kaut ko sliktu. Dieva bauslības gadījumā tas nepavisam nav taisnība. Dieva likums nav slikts. Grēks ir slikts. Tas ir ļauns un pelna Dieva dusmas. Likums ir no Dieva, un tāpēc tas pēc savas dabas ir labs. Svētais Pāvils saka, ka bez bauslības viņš nepazītu grēku. Likuma galvenā funkcija un pielietojums ir atklāt grēku. Tas parāda mums patiesos grēkus, ko nevajadzēja darīt un ko vajadzēja darīt, bet mēs nedarījām, un tādējādi atklāj sapuvušos augļus, ko rada iedzimtā grēka samaitātība. To zināt ir ļoti svarīgi mums kā kristiešiem, jo Kristus nāca glābt grēciniekus. Bauslība dara savu labo un dievbijīgo darbu, atklājot ļaunumu, ko esam nodarījuši savam Radītājam.
Ir pienācis laiks apzināties faktu, ka vainas apziņa var būt ļoti laba lieta, ja tā nāk no Dieva likuma, kas atklāj mums mūsu grēkus. Ja bauslība mūs pārliecina par grēku, tad mēs apzināmies, ka mums ir vajadzīgs kāds, kas glābtu un atbrīvotu mūs no grēka, nāves un velna varas. Neatkarīgi no tā, cik vāji katehizēta ir apkārtējā pasaule, mums kā Dieva ļaudīm ir jāturas pie Viņa Patiesības Vārda — gan bauslības, gan evaņģēlija.
Uzklausīsim Jēzus vārdus Mateja evaņģēlijā: “Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks. Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā. Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.” (Mt.5:17-20)
Jēzus nenāca atcelt bauslību. Viņš nāca, lai to piepildītu un nodrošinātu taisnību, kas pārsniedz rakstu mācītāju un farizeju taisnību. Rakstu mācītāji un farizeji bija kļuvuši pārliecināti, ka viņi spēj ievērot Dieva likumu un ar savu taisnību iegūt mūžīgo dzīvību. Pēc tam viņi mazināja Likuma prasības, atvieglojot noteiktas lietas paši ar saviem likumiem. Viņi pārkāpa Otro bausli, izdomājot savus noteikumus un sakot, ka tie ir Dieva pavēles. Viņi bija pārkāpuši Pirmo bausli, jo paļāvās uz sevi. Taisnība, kuru viņi varēja radīt ar šādiem grēkiem, bija šausmīga. Savās kopienās viņi bija cienīti, un cilvēki domāja, ka viņi ir paši dievbijīgākie ļaudis. Jēzus to labo, pareizi atklājot patieso likumu, kas viņiem parādīja, ka viņu taisnība nav derīga Dieva priekšā. Taisnība, kas Jauj cilvēkam iekļūt Debesu valstībā, ir daudz augstāka par visu, ko var radīt cilvēks ar savu spēku un gribu. Vienīgā taisnība, kas dara tik lielas lietas, ir tā taisnība, ko Kristus ieguva, izpildot visas bauslības prasības. Tā ir taisnība, kas mums tiek pielīdzināta, kad ticam Kristum. Jēzus mudina uz šādu ticības taisnību, pārmetot cilvēku nepareizi saprasto taisnību. Lai Dievs dod, ka mēs nekad nepaļautos uz saviem darbiem, cerot ar tiem nokļūt debesīs, bet arvien uzticētos tikai Kristum, kas to nodrošinās, kā Viņš ir apsolījis to darīt.
Uzklausīsim tagad apustuli Jāni: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš ir uzticams un taisns un mums piedod grēkus, un šķīstī mūs no visas netaisnības. Ja mēs sakām, ka neesam grēkojuši, tad padarām viņu par meli un viņa vārda nav mūsos.” (1.Jņ.1:9-10)
Ciešanu laikā kristiešiem ir īpaši svarīgi pārbaudīt savu dzīvi un uzvedību saskaņā ar Dieva Vārdu. Tas mums atklāj mūsu grēkus. Ko mēs tālāk darām ar šādām zināšanām par saviem grēkiem? Mēs izsūdzam savus grēkus. Mēs to darām tāpēc, ka svētais Jānis mums māca, ka Dievs uzticīgi piedod mums mūsu grēkus.
Ir divas ļoti lielas dāvanas, ko Dievs ir devis, lai šajā jautājumā palīdzētu. Šis personīgās pārbaudes jautājums saskaņā ar baušļiem ir noderīgs, lai izsūdzētu grēkus. Tā var būt vispārīga grēksūdze, kuru mēs lietojam katru svētdienas rītu, bet tā var būt arī konkrēti privāta grēksūdze, kas notiek kopā ar mācītāju. Abām šīm lietām ir skaists mērķis, proti, nodrošināt, lai jūs varētu dzirdēt absolūciju, tas ir, piedošanu no mācītāja mutes kā no paša Kristus. Otra lielā dāvana, kurai Dievs izlietos šo pārbaudi, ir uzticīga Svētā Vakarēdiena saņemšana. Tā ir liela svētība Dieva tautai, jo Jēzus ir apsolījis, ka Vakarēdienā Viņš dāvā grēku piedošanu, dzīvību un mūžīgo pestīšanu. Visbeidzot, pārbaudot savu dzīvi saskaņā ar baušļiem, Dievs jūs pasargās no augstprātības, domājot, ka neesat grēkojis. Tas ir smags grēks, kā saka svētais Jānis, patiesībā tā ir apsūdzība, ka Dievs ir melojis, un pierādījums tam, ka Dieva Vārds nav mūsos. Glāb mūs no šāda grēka, dārgais debesu Tēvs!

Ieskaties
Ticības apliecības izpratne
Par kalpošanas amatu Lutera izpratnē
Vai ir evaņģēliski iet pie bikts?
Pārdomas Reformācijas dienas priekšvakarā
Reliģiska grupa - Raelieši
Svētā Gara augļi