Cilvēka noniecināšana

Kurš nicina kādu cilvēku, tas nav spējis cilvēku adekvāti novērtēt. Nekas no tā, ko mēs nonicinām citos, nav pilnīgi svešs mūsos pašos .

Cik gan bieži mēs no citiem sagaidām vairāk, kā paši gribam veikt. Kāpēc mēs līdz šim par cilvēkiem, viņu kārdinājumiem un vājumu esam domājuši tik neprozaiski? Mums jāmācās, cilvēkus uzlūkot ne tik daudz pēc tā, ko viņi dara un atstāj aiz sevis, bet raugoties uz to, ko viņi izcieš. Vienīgā auglīgā attieksme pret cilvēkiem, un tieši pret vājajiem, ir mīlestība, tas nozīmē vēlēšanās ar viņiem būt kopībā. Dievs pats nenicināja cilvēkus, bet cilvēku dēļ kļuva cilvēks.

Bet ir arī tāda cilvēku mīlestība, kas līdzinās cilvēku nonicināšanai. Tā dibinās uz cilvēku vērtējuma pēc viņā esošajām vērtībām, pēc viņa dziļākās veselības, pieklājības, labuma…

Tā tiek mīlēts cilvēka pašradītais tēls, kam ar realitāti nav gandrīz nekādas līdzības un līdz ar to galu galā “mīlošais” patiesībā nonicina patieso cilvēku, kuru Dievs ir mīlējis un kura būtību pieņēmis.