Ciest līdzīgi Kristum

“Jo tā ir žēlastība, ka kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams.” [1.Pēt.2:19]

Luters savā sprediķī 5.svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem raksta:

“Par kalpošanu Dievam vispārīgi sauc to, ka cilvēks dara, ko Dievs ir pavēlējis, un sargās no tā, ko Dievs aizliedzis. Ja mēs vienmēr šādi rīkotos, tad visa pasaule būtu pilna ar kalpošanu Dievam, ne tikai baznīcā, bet arī mājā, virtuvē, kambarī, darbnīcā, laukā, pie pilsoņiem un zemniekiem. Jo ir tā, ka Dievs ne tikai ir iedibinājis un vēlas uzturēt baznīcu un pasaulīgo pārvaldi, bet arī mājas dzīvi. Tā ikviens, kas tur darbojas – vispirms tēvs un māte, tad bērni un visbeidzot arī kalpi, kalpones un kaimiņi – tie visi strādā kopā, lai kalpotu Dievam, jo tāda ir Viņa griba un pavēle. Tā ikviens cilvēks savās sāpēs un pūlēs varētu būt laimīgs un ar drošu prātu, un nekas viņam nebūtu par grūtu, ja vien tas darbotos savā amatā un aicinājumā. Taču velns ar rokām un kājām tam cīnās pretī. Viņš negrib, lai iegūstam šo prieku. Nē, viņš grib panākt, lai ikviens būtu nelabprātīgs tajā, kas tam jādara un pavēlēts, un lai cilvēkiem nepatiktu kalpot Dievam, un Dievs negūtu nekādu kalpošanu no cilvēkiem.”

Ikvienam ir nepieciešama ne tikai labprātīga sirds un garīga redze, ticība, mīlestība un prieks par Tā Kunga baušļiem, bet – savā stāvoklī un aicinājumā – tam vajadzīgas arī garīgas acis, lai redzētu savā priekšā pašu Dievu, Viņa gribu un pavēles un neskatītos tikai uz pašu darbu. Otrkārt, bieži ir nepieciešama nenogurdināma pacietība, jo velns padara mūsu stāvokli un apstākļus mums pavisam rūgtus un nepatīkamus. Un tā ir liela žēlastība, ja mums ir tāda mīlestība uz Dievu, ka savu nepatiku varam nogremdēt Viņa labpatikā, tā ka to visu paciešam un ar pacietību turpinām Viņa prāta dēļ!

Apustulis Pēteris saka: “Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem. Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. .. Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk. Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām” [1.Pēt.2:18–21].

Jūs, kas esat kalpi, ievērojiet vārdus: “Ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem.” Pamani vārdus: “Savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. ..tas Dievam labi patīk. ..uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā.”

Jā, tā ir žēlastība, kad bērns tic Kristum un cieš netaisnību savu bezdievīgo vecāku, brāļu un māsu dēļ, bet panes to pazemīgi, pacietīgi un lēnprātīgi, “savas dievapziņas dēļ”. Tā ir žēlastība, kad tas neniknojas pretī, skumjās un bēdās nepadodas, nedz arī atgriežas pie pasaules. Tā ir žēlastība, kad tas cieš un ir pacietīgs, palikdams pie Tā Kunga un Viņa mierinājuma, un vienīgi Pestītājā ir viņa draudzība un patvērums. Tas viss ir tīkami Dievam.

Tā ir žēlastība, kad īsta kristiete, kam ir smaga rakstura neticīgs vīrs, nes savas bēdas ar pacietību “dievapziņas dēļ”, pacieš netaisnību un apliecina mīlestību, un kalpo savam vīram ar nemitīgu piedošanu. Tā ir žēlastība, kad dievbijīgs tēvs vai māte, kam ir bezdievīgi un samaitāti bērni, pūlas viņus audzināt ar nenogurstošu noteiktību, pacietību un mīlestību, pamudina, nosoda, piedod, atgādina un pāri visam liek tos Dieva rokās lūgšanā.

Tā ir žēlastība, kad, par spīti izkaltušai zemei, uzticīgs mācītājs kalpo ar mīlestību un pacietību un nepagurst, bet turpina ar degsmi un labprātību, publiski un privāti, laikā un nelaikā nosodīt, mudināt, iedrošināt ar visu lēnprātību un gudrību. Tā ir žēlastība, kad dēļ tā visa viņš ar labu prātu pacieš visas pasaules, viņa kolēģu un visu ļauno garu ienaidu, pāri visam audzinot sevi dievbijībā un ar žēlastību uzturot savu dzīvi.

Tā ir žēlastība, kad dievbijīgs students ar pacietību panes savu bezdievīgo biedru nicinājumu, palikdams pasaules neaptraipīts un ar prieku pieņemdams to, ka Kristus dēļ viņu uzskata par muļķi, un viņš labprāt ziedo savus spēkus Viņam un sava aicinājuma un pienākumu dēļ studē pagānu autorus, vēsturi un citas zinības, taču viņa mīļākais priekšmets ir debesu lietas.

Tā ir žēlastība, kad dievbijīgs amatnieks ir godīgs un uzticams darbā “savas dievapziņas dēļ” un labprātāk cietīs nabadzību un trūkumu, nekā nodosies viltībām un krāpšanai, ar ko viņa amata brāļi gūst peļņu, utt.

Šādi ikviens savā aicinājumā sastop savus pārbaudījumus un grūtības. Lai cilvēks redzētu un iemīlētu Dieva labo prātu, paliktu drošs, uzticīgs un cītīgs savā aicinājumā, tā kalpojot savam tuvākajam un darot Dieva prātu, tam ir nepieciešama pacietība, garīgas acis un sirds. Bet taisni tas ir Dievam patīkami un pieņemami, un tā ir īstā dzīve.