Būt draugos ar Dievu

“Kas nenāk no ticības, ir grēks.” [Rom.14:23]

Ticība, sirdsapziņa un labas sirds attiecības ar Dievu ir jaunā cilvēka dzīvības avots! Garīgajā dzīvē ir daudzas nozīmīgas lietas − mīlestība, pazemība, godīgums, labi darbi. Bet, tāpat kā miesā ir viena sirds, tā arī dzīvība ir viena. Šīs dzīvības avots ir ticība, sirdsapziņa un iekšēja Dieva labvēlības atziņa.

Te ir divas lietas. Pirmām kārtām, ar Evaņģēliju un Kristus žēlastību mēs esam kļuvuši brīvi no bauslības verdzības gara, esam ieguvuši grēku piedošanu un tagad dzīvojam evaņģēliskā dievbērnības garā, būdami ciešā un paļāvīgā draudzībā ar Dievu.

Tas ir pirmais dzīvības avots patiesai dievbijībai, mīlestībai, kā arī vēlmei un spēkam darīt labu. Ja trūkst dievbērnības gara, tad visas Dievam tīkamās lietas top smagas, grūtas un neiespējamas un visi mūsu darbi ir piespiesta un nelabprātīga verga kalpošana. Bet, pirmkārt, šie darbi nav Dievam tīkami − Viņš nevēlas piespiestu kalpošanu, jo “visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta” [Gal.3:10].

Otrkārt, tas rāda, ka esmu nespēcīgs darīt labu, un grēks ar bauslību kļūst tikai spēcīgāks. Taču tad, kad topu pārliecināts par draudzību ar Dievu un Dievs man saka: “Turi drošu prātu, tavi grēki tev ir piedoti,” − tad es kļūstu dzīvs un iegūstu degsmi, Kristus jūgs man kļūst patīkams un Viņa nasta viegla.

Kad Dievs man saka: “Tu esi mans,” tad varu doties prom ar svētīgu noslēpumu sirdī. Jo man ir Draugs, dārgums un neizteicama godība. Tad “Kristus mīlestība [mani] vada” [2.Kor.5:14] kalpot Viņam visās lietās, lai es nedzīvoju vairs sev, bet Viņam, kas par mani miris un augšāmcēlies. Tas ir dzīvības avots patiesai dievbijībai!

Un vēl, blakus šai ticībai un Dieva labvēlības atziņai man ir svarīgi zināt, ka arī mana dzīve un darbi, ko daru pēc savas labās gribas, ir Dievam tīkami un es tos daru tāpēc, ka tie ir saskaņā ar Dieva vārdu un gribu.

Manas miesas vājība pieder pie grēkiem, ko ik dienas iekļauju “Tēvreizes” lūgšanā, lūgdams: “Piedod mums mūsu parādus,” un ticu mūžīgai un nemitīgai piedošanai. Bet savu dzīvi es dzīvoju apzināti un ar labu prātu, lai mani darbi būtu saskaņā ar Dieva vārdu un gribu, citādi tie nevar pastāvēt kopā ar ticību un labu sirdsapziņu.

Šāda ticība izpaužas darbos, un tieši par to šeit runā apustulis: “Bet, kas nenāk no ticības, ir grēks.” Sirdij vispirms jātop apžēlotai ar attaisnojošu ticību Kristum un jādzīvo sadraudzībā ar Dievu. Dzīvei jābūt pamatotai Dieva gribā, un jādara darbi, apzinoties, ka tie ir saskaņā ar Dieva prātu. Bet viss, kas nenāk no ticības avota, ir grēks. Te mēs redzam, kā pirmais bauslis ir pamats un priekšnoteikums, lai piepildītu visus citus baušļus. Dievs ir sirds Dievs, un sirdij pāri visām lietām jātic Dievam, jāmīl un jābīstas Dievs: tas ir visas kristīgās ticības pamats.

Nav pareizi, ka mēs tik daudz vārdu veltām šīm tematam, jo blakus galvenajai mācībai, ka esam ticībā attaisnoti, tā ir nākamā svarīgākā mācība − kas attiecas uz patiesi kristīgu dzīvi un Dievam tīkamiem labiem darbiem. Cauri laikiem velns ir izmantojis visu savu varu, lai sagrozītu šīs abas mācības.

Ja raugāmies uz Kristus laiku, tad redzam, ka galvenās problēmas skāra tieši šīs mācības. Tas Kungs pāri visām lietām mācīja, ka Dieva priekšā neviens cilvēks nav taisns pats no sevis, bet visa mūsu taisnība Viņa priekšā ir atkarīga no tā, ka Viņš “iet pie Tēva”. Tāpat Viņš mācīja, ka ne ārēji darbi rada Dievam tīkamu dzīvi, tāpēc Dievs prasa cilvēka sirdi.

Kas patiesi vēlas gūt mieru ar Dievu, staigāt Viņa ceļos un dzīvot kristīgu dzīvi, tam ir jāpārbauda sevi saskaņā ar šo mācību! Tā ir biedējoša liekulība, kad cilvēki savā kristīgajā dzīvē aizmirst pašu galveno − būt draugos ar Dievu, ticot Viņa labvēlībai.

“Nekārdināsim Dievu!” Viņš labi redz, kā tas ir. Tā Kunga acis raugās uz ticību. Ko tev līdz, ja tu nopūlies ar garīgu dzīvi un kristietību, bet Tas Kungs to visu atmet kā liekulību un grēku? Jo tas, “kas nenāk no ticības, ir grēks”