Būsim modri un neaizliegsim Jēzu

Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un pie viņa pienāca kalpone un sacīja: “Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti.” Bet viņš liedzās visu priekšā, sacīdams: “Es nesaprotu, ko tu runā.” [Mt.26:69-70]

Kad Jēzus stāvēja augstā priestera dārzā un apliecināja, ka ir Mesija, Pēteris bija ārpusē un noliedza jebkādu saistību ar Viņu. Jēzus apliecināja Savu apņemšanos kalpot mums un mūsu glābšanai, bet mācekļi Viņu aizliedza.

Pievērsīsim uzmanību šai pretrunīgajai situācijai. Mēs ieraugām Jēzus vientulību. Ģetzemanes dārzā visi bija Viņu pametuši un aizbēguši. Mācekļi ne tikai bēga un slēpās, bet, pat būdami Jēzus tuvumā, noliedza, ka Viņu pazīst.

Nekļūsim lepni un augstprātīgi un nesalīdzināsim sevi ar Pēteri. Vai kāds kāds no mums būtu izturējis tik smagu pārbaudījumu? Domāju, ka ne. Tajā naktī apliecināt Jēzus vārdu bija ļoti bīstami.

Savā dzīvē mēs neesam pastāvējuši daudz mazākos ticības pārbaudījumos. Ar skumjām sirdī jāatceras visas reizes, kad mums bija jāapliecina sava Kunga un Glābēja vārds, bet mēs to nedarījām.

Trīs reizes Pēterim tika jautāts, un trīs reizes viņš nodeva savu Kungu. Kad gailis dziedāja, Pēteris atcerējās Jēzus vārdus.

Cik daudz reižu mēs, tu un es, esam pārbaudīti un esam pievīluši? Par to domājot, arī mums rūgti jāraud.

Seni un uzticami avoti liecina, ka savas dzīves beigās Pēteris mira asins-liecinieka nāvē. Viņš vairs nepievīla, bet pieminēja Jēzus vārdus un rūgti raudātās asaras.

Jēzus uzņēmās grēku un sodu mūsu vietā, tādējādi nepārprotami apliecinādams, ka rūpēsies par mums un būs vienotībā ar mums.

Bet kā rīkosimies mēs? – Būsim modri un neaizliegsim Jēzu, lai arī Viņš izšķirošā brīdī mūs neaizliegtu. Jo, kas Viņu apliecinās cilvēku priekšā, to arī Viņš apliecinās Sava Tēva un debesu eņģeļu priekšā, kas ir debesīs [Mt.10:32].