:: e – BAZNICA ::

Brīnumainie Kristus darbi

“Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.”” [Mt.11:2-5]

Ja Jēzus nebūtu veicis brīnumus, viņš nevarētu būt apsolītais Pestītājs, kura atnākšanu paredzēja pravieši. Laiku pa laikam Viņš ļāva citiem ieraudzīt Savu brīnumaino spēku, un Viņa brīnumdarbi norādīju uz Viņu kā uz Dieva vēstnesi.

Pirmie, kas ieraudzīja Jēzu kā brīnumu darītāju, bija pārsteigtie cilvēku pūļi, kas pulcējās ap Viņu. Kopš tā laika, kad viņš iesāka savu sludināšanas darbu, viņam vienā dienā tika dots izdziedēt milzum daudz ciešanu pārņemtu cilvēku. Kristus brīnumdarbus no citiem atšķir to īpašā slava. Cilvēki, kas bija liecinieki tiem, atzinās: “Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis.” [Jņ.9:32] Jēzus izprovocēja vēl lielāku izbrīnu, kad Viņš teica: “Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” [Jņ.2:19] Viņš, protams, runāja par Sava ķermeņa templi. Viņš arī paskaidroja, ka pats ar Savu spēku, Viņš augšāmcelšoties. Un Jēzus piepildīja šo savu pareģojumu, kad trīs dienas pēc Viņa krustā sišanas, Viņš no jauna kļuva dzīvs.

Daļa no Kristus brīnumu pārākuma ir atrodama to neparastajā daudzveidībā. Viņš veica brīnumus uz visāda veida radījumiem, ieskaitot arī uz ļaunajiem gariem, kurus viņš izdzina no cilvēkiem, un, to darot, viņš atklāja viņu visslepenākās domas. Kristus dziedināja indivīdus, kuri cieta no drudža, no tūskas, no paralīzes un no asiņošanas. Viņš lika kurlmēmajam dzirdēt, mēmajam runāt, aklajam redzēt, kroplajam iet, spitālīgajam kļūt tīram un pat mirušajam kļūt dzīvam. Daži no šiem cilvēkiem tika izdziedināti, kad Jēzus bija viņiem blakus, bet citos gadījumos Viņš tos izdziedināja no liela attāluma. Viņš viņiem palīdzēja, nesarunājoties ar viņiem vai pat neredzot viņus. Viņš arī parādīja Savu varu arī pār citiem radījumiem. Pēc Viņa pavēles zivis jūrā pulcējās, un reiz pat zivs nodrošināja Viņam monētu nodokļu nomaksai. Pēc Viņa svētības maize un zivis vairojās tūkstošiem reižu, lai barotu pūļus. Pēc Viņa teiktā vārda, vīģes koks, kas nenesa augļus, tūlīt sakalta, un ūdens tika pārvērsts vīnā. Pēc Viņa mājiena jūras virskārta kalpoja viņam kā pamatīga grīda, pa kuru iet. Un, pēc Viņa draudiem, vētra un vētrainie viļņi norima, mudinot atbrīvotos mācekļus iekliegties: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” [Mt.8:27]

Tas, kas atšķīra Kristu kā brīnumu darītāju no praviešiem un apustuļiem bija tas, ka Viņš veica savus brīnumus Savā vārdā un Savā spēkā, atklājot sevi kā Dieva Dēlu. Kad spitālīgais lūdzās: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt,” uz ko Jēzus atbildēja: “Es gribu, topi šķīsts,” [Mt.8:2-3] un notika brīnums. Jaira meitai, kura jau bija mirusi, viņš uzsauca “Meitiņ, celies augšā” [Lk.8:54], bet atraitnes dēlam no Naines, kurš jau atradās miris zārkā, viņš teica: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā,” [Lk.7:14] un Lācaram, kura miesas jau bija sākušas trūdēt kapā, viņš sauca: “Lācar, nāc ārā!” [Jņ.11:43]. Un lūdzu! Dzirdot šos Jēzus varenos vārdus, nāve un trūdēšana aizbēga!

Mozus nevarēja tā runāt. Veicot brīnumus, viņš teica, piemēram, šādi: “Tā saka Tas Kungs.. es sitīšu ar zizli, kas ir manā rokā, upes ūdeni, un tas pārvērtīsies asinīs.” [2.Moz.7:17] Mozus runāja Tā Kunga vārdā, un viņa spēks nāca no Tā Kunga. Arī apustuļi runāja citādi nekā Kristus. Patiesi, viņi no Kristus saņēma spēku darīt brīnumus, kopā ar pavēli, ka šie brīnumdarbi ir jāveic Viņa vārdā. Tāpēc Pēteris uzsauca vīram, kas bija tizls no mātes miesām: “Nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” [Ap.d.3:6].

Atšķirībā no praviešiem, kuru brīnumi bieži bija postoši un biedējoši, Jēzus brīnumi vienmēr bija labvēlīgi un burvīgi. Kamēr Mozus pārvērta ūdeni asinīs, Jēzus pārvērta ūdeni vīnā. Kamēr Elīsa ar spitālību sita neuzticīgo kalpu, Kristus dziedēja tos, kas bija slimību pārņemti. Pravietis Elija izsauca no debesīm uguni pār saviem ienaidniekiem, taču, kad apustuļi pieprasīja kaut ko līdzīgu no Jēzus, viņš atbildēja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” [Lk.9:55-56] Kad Pēteris nocirta Malha ausi Ģetzemanes dārzā, Kristus nekavējoties viņu sadziedēja, lai gan Malhs bija starp tiem, kas bija ieradušies viņu arestēt.

Tie ir izcili, brīnumaini Kristus darbi, ar kuriem Viņš nenoliedzami pierāda, ka mums jātic Viņam, kad viņš paziņo, ka Viņš ir Dieva Dēls un pasaules Pestītājs.