Bērnišķi ticēt un bērnišķi lūgt

Kurš gan nepazīst šo ietekmīgo dziesmu no dziesmu grāmatas “Māci man ticēt, Kungs, māci man lūgt..” [419]? Par to gribam turpmāk atgādināt.

Jautājumā par to, kurš Debesu valstībā varētu būt lielākais, Kungs saviem mācekļiem netur garas runas. Viņš to vidū vienkārši nostāda mazu bērnu. Tas droši vien nav skolas vecuma bērns, bet gan kādus četrus piecus gadus vecs, kas varbūt jau nedaudz prot runāt.

Mēs visi zinām, kādi ir bērni: tiem raksturīga neierobežota uzticēšanās, viņos var izpausties neiegrožots prieks, bet var arī izlauzties neapvaldīta raudāšana. Bērni ir mazi, tiem vajag daudz palīdzības, jo viņi vēl nespēj paši par sevi parūpēties. Bet Kungs mācekļiem un arī mums saka: “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.”

Bērns ļauj sevi paņemt aiz rokas un uzvest uz pareizā ceļa. Viņš jāapgādā ar ēdienu un dažkārt arī jāpabaro. Līdzīgi tas var būt arī ar slimniekiem, veciem vai mirstošiem. cilvēkiem.

Bet: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt? Kā tas var notikt?” – Tā jautā gudrais Nikodēms (Jņ.3:4-9). Vai cilvēks var savu dzīvi sākt vēlreiz, no jauna, ja arī mēs to dažkārt vēlētos? Neviens no mums to nespēj. Tas, tātad, mums, cilvēkiem, nav iespējams. Mēs esam priecīgi un pateicīgi, kamēr vien mēs paši vēl varam kustēties un sevi aprūpēt.

Bet kur tad mēs neesam tikai kā bērni, bet patiešām paši esam bērni?

Tas notiek, piemēram, tur un tad, kad mēs lūdzam: “Mūsu Tēvs Debesīs…” Tā ir lūgšana, ko Dieva Dēls mācīja saviem mācekļiem. Katrs no tās septiņiem lūgumiem satur to, kas mums nepieciešams dzīvojot un nomirstot – kas nepieciešams pestīšanai. Bet vai mēs varam visu to, ko mēs šeit lūdzam, dot sev paši?

Un kā, ar ko mēs kļūstam bērni? Ar kristību Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Ar to mēs esam tapuši Dieva bērni, Kristus miesas locekļi, brāļi un māsas Kristū. Par kristības rezultātu sacīts: “Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.“ (Gal.3:28). Un būsim skaidrībā: Šeit, piemēram, nav svarīgi – latvietis vai vācietis – jautājums, kurš tad ir tas lielākais, līdz ar to ir lieks. Pastāvošās atšķirības šajā pasaulē netiek atceltas. Taču mēs visi esam saistīti tajā, ko saņemam no Dieva. Kā sākums tas notiek kristībā. Bet tas notiek arī, kā mēs to arī šeit darīsim vēlāk, Vakarēdienā, pie Kunga galda saņemot mūsu Kunga Jēzus Kristus miesu un asinis grēku piedošanai. Tas ir mūsu Kungs kas mūs pabaro.

Palūkosimies pavisam praktiski: Tāpat, kā mums tiek piedoti grēki, mums tie jāpiedod arī mūsu tuvākajiem. Un tad nu padomāsim, ko tas var nozīmēt laulībā, ģimenē, jā, arī draudzē, kad tiek paņemts prom viss, kas mūs šķir vienu no otra un noskaņo vienu pret otru, un kas zināmos apstākļos var turpināties gadiem ilgi, vai pat visu mūžu, kad mēs ar to dzīvojam un viens otram to pieminam. Par šādu konfliktu pārvarēšanu ir runa mūsu sprediķa beigu daļā.
Bet līdz ar to iesim tagad soli tālāk un nonāksim pie eņģeļiem.