Apdomā jel, ko tu dari! [453]

Cilveks esi, ko tu zini, Kam tu mekle to sadzīt,
Ko neproti, ko nezini, Ko Dievs vien spēj padarīt?
Šurp un turp tavs prātiņš skrien, Caur simts rūpešanām brien
Un arvien šos vārdus zvani: Kas būs, kas nebūs ar mani!

Apdoma jel, ko tu dari! Velti visi padomi, –
Tiešam, tu ar tiem nevari Pārspēt vienu pīsliti.
Skumjas vairak jau neder Kā vien, ka tās sirdi tver,
Bailēs grūž un atņem prieku, Un ēd dzīvibu pārlieku.

Lai tavs prāts aplam nemalda! Kaut ko darīt gribedams
Tam kas zem’ un debes’ valda, Pavēli to pielūgdams;
Laimi, dzīvibu un god’ Priecigs Dieva rokās dod,
Tad tev nāksies viss par labu Un tās bēdas galu dabu.

Kas ir pirmās dienās tevi Mātes miesās apsargajs?
Kas tev visu labu devis Un tev tumsā apgādajs?
Ko gan visi cilvēki Tobrīd pie tev spējuši,
Kad tev dzīviba un prāti Mātes miesās dāvināti?

Caur ka roku tavi kauli Ir ar miesām apģērbti?
Kas dod acīm redzēt sauli Un to jauko pasauli?
Kas tev ausis atvēris, Mēlei runāt mācijis,
No ka locekļi tev visi Ir sataisiti tik glīši?

Kur bij tobrīd’ tavi prāti, Kad ar debes-platumu
Zem un jūra bij apklāti Kā ar tādu apsegu? –
No ka saul’ ar mēnesi, Lopi, zivis, putniņi,
Zāles, koki un viss rodās Un ar prieku tevim dodās?

Pacel acis uz šām lietām, Augšup, zemjup paskaties!
Skaties, kā iekš visām vietām Un par visu gāda Dievs.
Maize, ūdens, drānas, viss, Bija, pirms tu piedzimis;
Pirmais pieniņš, ko tu zīdi, Sataisīts jau bij to brīdi.

Autiņi, kas tevi tina, Šūp’līts, kur tev guldija,
Kambarīts un istabiņa, Tava gultas vietiņa,
Pirms kā tavas actiņas Pirmu reizi atvērās
Un šo pasaul’ ieraudzija, Viss priekš tev jau gatavs bija.

Kam no Dieva tad atraujies Savā prātā dzīvodams?
Kam uz to vien tu paļaujies, Kas ir acīm ieraugams?
Tam vien, ko tavs prātiņš prot, Tu pielieci lielu god’,
Bet ko saprast tas nespēja, Tam tu spriedi: tas ir vējā.

Vaj ar rokām dažu reizi Nešķiti jau satvēris,
Kas tev tomēr gājis greizi, Kad tev Dievs to neļāvis?
Bet cik daudzkārt aridzan Tas noticis, tici man,
Ko neviens ne-iedomatu, Kaut tam būtu simti prātu.

Citreiz nelaimi un kaunu Tu sev pašam sakrājis,
Kad tavs trakais prāts to ļaunu, Ne to labu mīlejis!
Un kad tavam darbam Dievs Būtu licis nobeigties,
Kā tas no tev iesākts bijis, – Posts tev būtu sen aprijis.

Bet tas, kas mūs mīļo mūžam, Izšķir, ko sajaucam mēs,
Paciet mūs, kad daudzreiz klūpam, Vada mūs, kad maldamies,
Savu vaigu uz mums griež; Tīra tēva-sirds to spriež,
Ka viņš grēciniekus žēlo Un kā savus bērnus mielo.

Dažreiz Dieviņš mūsu laimi Mums nemanot apgāda.
Pa to starpu par nelaimi Prātiņš brēc un vaimana,
Šā un tā grib izglābties, Bet ceļš negrib atrasties;
Dievam prāts negrib atļauties, Tad ar sirdēstiem sāk kauties.

Bet Dievs savā ceļā steidzās Izglābt savus bēdigus
Un mūs nes, kur briesmas beidzās, Un kur vētra paliek klus’.
Kad tad rādās līgsmiba, Tad gan cilvēks nomana,
Ka Dievs gādājis par viņu, Vadijis ar gudru ziņu.

Tapēc, sirsniņ, dodies mierā, Atmet visas zūdibas;
Dievam sirds, – ak ņem to vērā! – Kas par tevi rūpejās.
Viņš tev tiešam palīdzēs, Kad ta stundiņa aties;
Dieva kārta mīlestība Tev būs stipra palīdziba.

Meties sava Tēva rokās Tā kā bērns iekš ticibas,
Lūdz, lai atņem visas mokas, Lūdz, kamēr apžēlojās:
Tad viņš tevi brīnišķi, Ko tu tagad neproti,
Pēc pārciestām grūtām gaudām Tiešām raus no visām raudām.