Alba svētdienā
Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. [Jņ.20:19-31]
Šīsdienas Evaņģēlijā mums tiek parādīts, kādai jābūt kristieša dzīvei un kāda ir tās būtība. Proti – šeit redzam divas lietas: pirmkārt, Kristus rāda mācekļiem savas rokas un kājas; otrkārt, Viņš tos sūta, kā pats ir ticis sūtīts. Tas nav nekas cits, kā ticība un mīlestība – divas lietas, kas tiek rādītas visos evaņģēlijos.
Iepriekš esat dzirdējuši – un tā tas, diemžēl, tiek sludināts visā pasaulē – ,ka tad, ja kāds grib būt dievbijīgs, viņam jāsāk ar dažādu cilvēku likumu pildīšanu. Tā tas ir mācīts pāvesta valstībā; šādu mācību sludinājuši pat vislabākie sludinātāji, kuri tomēr nav sludinājuši neko citu, kā vien to, kādā veidā cilvēkam jākļūst ārēji dievbijīgam; mums ir mācīti labie darbi, kas pasaules priekšā ir spoži un izcili. Taču visas šīs lietas ir un paliek tālu no patiesas dievbijības, kas ir spēkā arī Dieva priekšā.
Ir jāsāk mācīties pavisam cits veids, kā kļūt dievbijīgiem. Vispirms jāuzlūko Dieva baušļi, no kuriem mācāmies apzināties, kas mēs īsti esam un cik neiespējami mums ir pildīt Dieva baušļus. Bauslība saka tā: tev ir jāpielūdz viens vienīgais Dievs, vienīgi uz Viņu tev jāpaļaujas, vienīgi pie Viņa jāmeklē palīdzība un mierinājums. Sirds to dzird, taču nespēj izpildīt. Kādēļ tad Bauslība pavēl šādas neiespējamas lietas? Kā jau esmu sacījis – tādēļ, lai parādītu mums mūsu nespējīgumu un mēs mācītos atzīt un saskatīt, kas esam – gluži kā to dara cilvēks, kas skatās spogulī. Kad nu sirdsapziņa kļūst nemierīga, atklādama, ka nespēj pildīt Dieva baušļus, tad Bauslība ir savu darbu paveikusi; jo Bauslības īstais darbs un uzdevums ir izbiedēt sirdsapziņu.
Bet ir sastopami divējādi cilvēki, kuri pilda – vai vismaz domā, ka pilda – šo bausli. Pirmie ir tie, kuri, bausli izdzirdējuši, ķeras pie ārējiem darbiem, jo cer, ka ar šiem darbiem varēs bausli piepildīt. Ko tad viņi dara? Viņi saka: Dievs savā bauslī ir pavēlējis, lai man būtu tikai viens Dievs. Es patiesi negribu pielūgt nevienu citu dievu; gribu kalpot vienīgi Viņam – manā namā un baznīcā nebūs neviena pagāniska elku tēla! Vai man būtu jārīkojas tāpat? Šie ļaudis lepojas ar savu liekulīgo, izdomāto dievkalpojumu, gluži kā tagad to dara garīdznieki; viņi domā, ka ir visu paveikuši, ja spēj locīt savus ceļus, daudz dziedāt un pļāpāt par Dievu. Šāda garīdznieku izlikšanās ir pievīlusi nabaga lajus – tie seko viņiem un iet to pašu ceļu, tāpat gribēdami pildīt bausli ar darbiem. Taču, kad aklais aklajam rāda ceļu, abi iekrīt bedrē, Lk. 6: 39. Tādi ir pirmie – tie, kuri satver Dieva bausli un vēlas to pildīt, tomēr nepilda.
Otrie ir tie, kuri iepazīst paši sevi, domādami par to, ko bauslis no viņiem prasa. Tā, piemēram, kad Bauslība saka: tev jāpielūdz un jāgodā tikai viens vienīgais Dievs, šāda sirds domā tā: kas tas ir? Vai te tiek prasīts locīt ceļus tikai šī viena Dieva priekšā? Ko īsti nozīmē tas, ka man ir tikai viens Dievs? Te tiešām tiek prasīts kas vairāk, nekā miesīga, ārēja godāšana. Nu cilvēks redz, ka bauslis prasa pavisam ko citu, nekā viņš agrāk domājis, proti – uzticību Dievam un paļāvību uz Viņu, sagaidot, ka vienīgi Viņš palīdzēs un būs klāt visos baiļu, posta, kārdinājumu un sadursmju brīžos, ka vienīgi Viņš glābs no grēka, nāves, elles un velna, un, ka bez šādas glābšanas un palīdzības cilvēks pats neko nespēj darīt. Šāda sirds ir īsti pazemīga un grib, lai tai būtu Dievs, proti – tā ir pavisam izbijusies un nemierīga, aptverdama, ko prasa šis bauslis; baiļu un pretestības mocīta, tā meklē patvērumu tikai pie Dieva.
Liekuļi un darbu svētie, kuru dzīve šķiet skaista pasaules priekšā, to nespēj darīt; jo viņi paļaujas tikai uz savu taisnību un ārišķīgo dievbijību. Tādēļ, kad Dievs viņus aizskar ar Bauslības Vārdu, ļaudams nabaga cilvēkiem ieraudzīt, ka viņi nav pildījuši Bauslības prasības, jā, pat ne vismazāko daļu no tā, ko Bauslība prasa, tā, ka nu viņus pārņem bailes, posts un sirdsapziņas mokas, un viņi pamana, ka ārējie darbi šeit neko nespēj paveikt, tātad turēt Dieva baušļus nozīmē pavisam ko citu, nekā viņi agrāk ir domājuši – tad viņi sāk meklēt arvien jaunus un citādus darbus, mēģinādami nomierināt savas sirdsapziņas; tomēr īsto ceļu viņiem vēl arvien neizdodas atrast. Tādēļ arī notiek tā, ka viens cer piepildīt baušļu prasības ar rožukroņa lūgšanu, otrs – ar gavēšanas, vēl kāds cits – ar lūgšanu un miesas mocīšanas palīdzību; viens skrien pie Sv. Jēkaba, otrs – uz Romu, cits uz Jeruzālemi, vēl cits – uz Āheni; viens kļūst par mūku, otra – par mūķeni. Tiek meklēts un izdomāts neskaitāms daudzums šādu ceļu.
Kādēļ viņi to visu dara? Tādēļ, ka grib paši sevi atpestīt, paši sevi izglābt un sev palīdzēt. Tas noved pie Dieva zaimošanas – viņi sāk nepelnīti augstu vērtēt savus darbus un lepoties ar tiem, sacīdami: es tik ilgi esmu bijis ordenī, es esmu tik daudz lūdzis rožukroņa lūgšanas, tik daudz gavējis, darījis tādus un citādus darbus, tādēļ Dievs man kā algu dos Debesis. Par šādu Dieva zaimošanu Jesaja 2: 8 saka: “Viņi pielūdz paši savu roku darbu.” Pravietis runā nevis par akmens vai koka tēliem, bet par ārišķīgiem darbiem, kas ļaudīm šķiet labi un skaisti. Šie liekuļi dod Dievam pelavas, bet kviešus patur paši sev. Tā ir īsta elku kalpošana, par kādu Sv. Pāvils Rom. 2: 22 saka: “Ar riebumu novērzdamies no elkiem, tu aplaupi viņu tempļus,” – tā ir garīga laupīšana.
Tā tu atklāsi, ka nevienam cilvēkam pašam no sevis nepiemīt nekas labs; taču atšķirība ir tāda, ka taisni un godīgi cilvēki, kuros Bauslība paveikusi savu darbu, sajūt savu slimību un nespēku; tie saka: Dievs man palīdzēs, uz Viņu es paļaujos – Viņš ir mana klints un mans patvērums. Turpretī pārējie – liekuļi un darbu svētie – kārdinājumos, bailēs un posta laikos kliedz un sauc: Ak, kur nu lai es glābjos? Tā viņi pilnīgi zaudē cerības gan uz Dievu, gan arī uz sevi un saviem darbiem, lai cik daudz viņi būtu paveikuši.
Tā nu tie, kuri grib pildīt Bauslību ar darbiem, nav godīgi Bauslības mācekļi; jo viņi liekulīgi rotājas ar ārēju spožumu, lai gan viņu sirdīs nav nekā cita, kā vien netīrumi un nešķīstība. Tādēļ arī Dieva priekšā viņi neko nevar nopelnīt – jo Dievs neuzlūko ārējus darbus, kas nav nākuši no sirds.
Otrkārt, patiesi un īsti mācekļi ir tie, kuri tur baušļus – proti, tie, kuri zina un atzīst, ka dara ļaunu – viņi ļauj, lai Bauslība tos sagūsta un iznīcina; šie mācekļi saprot, ka visi viņu darbi Dieva vaiga priekšā ir nešķīsti, tādēļ tie necer paši uz sevi, nedz arī uz saviem darbiem. Tie, kuri tā rīkojas, nenonāks postā, ja vien nepievils paši sevi ar veltīgām iedomām un neatliks īstas atziņas iegūšanu uz pēdējo brīdi; jo tie, kuri pārāk ilgi kavējas, neņems labu galu.
Bet mums jāievēro, ka nedrīkstam krist izmisumā, ja sevī vēl jūtam grēcīgas tieksmes un noslieces, kas liek mums apjaust, ka vēl neesam pavisam šķīsti, tādi, kādi vēlētos būt. Šos mēslus tu nespēsi izmēzt, kamēr tev vēl ir miesa un asinis. Acīm redzami ļaunie darbi gan var tikt novērsti – mēs spējam atturēties no miesīgiem, apkaunojošiem vārdiem un darbiem – lai gan arī tas ir grūti; taču tu nespēsi atbrīvoties no ļaunām tieksmēm un kārībām. Sv. Hieronīms bija apņēmies iznīdēt šādas tieksmes ar lūgšanu, gavēšanas, darba un miesas savaldīšanas palīdzību; taču mums ir zināms, ka viņš neko nav panācis – visi šie darbi nepalīdz iznīcināt kārības. Darbus un vārdus ir iespējams aizkavēt, taču grēcīgās tieksmes cilvēks nespēj no sevis izraut ar visām saknēm.
Visu kopā saņemot: ja gribi iemantot īstu dievbijību, kas par tādu tiek atzīta Dieva priekšā – tev pilnīgi jāatmet cerības pašam uz sevi un jāuzticas vienīgi Dievam, pilnīgi jānododas Kristum un jāuzņem Viņš tā, lai viss, kas pieder Viņam, kļūtu tavs, un tas, kas ir tavs, piederētu Viņam. Jo tā tu sāksi degt dievišķā mīlestībā un kļūsi pavisam cits cilvēks, no jauna piedzimis; it viss, kas ir tevī, būs kļuvis gluži citāds. Nu tu tieksies pēc šķīstības tikpat stipri, kā agrāk biji nosliecies uz nešķīstību; tā tas būs noticis ar visām tavām tieksmēm un nosliecēm.
Pirmais Dieva darbs ir tas, ka iepazīstam paši sevi un apzināmies, cik nolādēti, nožēlojami, vāji un slimi esam. Tas ir labi, un Dievs grib, lai cilvēks, dzirdēdams šīs prasības: “tev būs” un “tev nebūs”, zaudētu cerības uz saviem spēkiem un kristu izmisumā, jo katram nākas just un atzīt, ka viņš šīs prasības nepilda un nespēj pildīt. Pati Bauslība nevar tev dot spēku un spēju to pildīt. Kā Sv. Pāvils saka Rom. 4: 15, “Bauslībai seko dusmība, tas ir, cilvēka daba trakās dusmās pretojas Bauslībai un vēlas, kaut Bauslības nemaz nebūtu.
Tādēļ tie, kuri vēlas pildīt Bauslību ar ārējiem darbiem, kļūst par liekuļiem; bet pārējiem Bauslība rada tikai dusmas, vairodama grēku – kā Sv. Pāvils citā vietā, 1. Kor. 15: 56 saka: “Grēka spēks ir bauslība.” Jo Bauslība neatbrīvo no grēka, jā, tā tikai vairo grēku un liek man to sajust. Arī 2. Kor. 3: 6 apustulis saka: “Burts nokauj,” tas ir, Bauslība tevi iemet nāvē un iznīcina, “bet Gars dara dzīvu.” Jo, kad nāk Gars līdz ar Evaņģēliju, Bauslība jau ir piepildīta – kā arī tālāk dzirdēsim.
Tādēļ pasaule maldās, gribēdama darīt ļaudis dievbijīgus ar Bauslības palīdzību; tā rodas tikai svētuļi un liekuļi. Notiek gluži pretēji, – kā Sv. Pāvils saka: Bauslība rada grēku. Jo Bauslība nevar palīdzēt neko vairāk, kā tikai – mācīt man iepazīt pašam sevi; un sevī es neatrodu neko citu, kā vien grēku. Kā tad Bauslība varētu grēku atņemt? Paraudzīsimies, kā tas tiek attēlots Evaņģēlijā; tas saka:
Šinī pašā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm…
No kā mācekļi bīstas? Viņi bīstas no nāves. No kurienes bija nākušas šīs bailes nāves priekšā? No grēka; jo, ja šie cilvēki nebūtu grēkojuši, viņiem arī nebūtu vajadzējis bīties no nāves. Tad nāve viņiem nevarētu kaitēt – jo, kā lasām 1. Kor. 15: 56, nāves dzelonis, ar ko tā nonāvē, ir grēks. Bet mācekļiem, tāpat kā mums, piemita tāds trūkums, ka viņiem vēl nebija īstas Dieva atziņas. Jo, ja tie būtu uzskatījuši Dievu par Dievu, viņi būtu droši un bezbailīgi, – kā Dāvids saka Ps. 139: 7 – 10: “Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.” Un, kā viņš citā vietā, Ps. 4: 9 saka: “Es apgulšos mierā un dusēšu, jo Tu vien dari, ka dzīvoju drošībā.” Ir labi mirt, ticot Dievam, jo tad no nāves nav jābīstas. Bet tam, kurš netic, ir jābīstas nāves, tāds nemūžam nevar iemantot priecīgu un drošu sirdsapziņu.
Tā nu Dievs, rādīdams mums Bauslību, mudina, lai ar tās palīdzību nonākam pie pareizas atziņas par to, kas esam. Jo, ja šādas atziņas nav, nevienam nav iespējams palīdzēt. Kurš ir vesels, tam ārsts nav vajadzīgs; turpretī tam, kurš ir slims un vēlas izveseļoties, ir jāatzīst sevi par vāju un slimu – citādi viņam neviens nevarēs palīdzēt. Bet, ja nu kāds ir tik liels muļķis, ka negrib kļūt vesels, tam noteikti būs jāmirst un jāiet bojā. Bet mūsu pāvesta piekritēji ir aizmiglojuši mūsu acis, tā, ka neesam gribējuši, nedz varējuši iepazīt paši sevi – mēs esam pārtraukuši sludināt īsto Bauslības spēku. Jo, kur Bauslība netiek pareizi sludināta, tur cilvēks nevar gūt pareizu atziņu par sevi pašu.
Šāda atziņa ir bijusi Dāvidam, kad viņš Ps. 51: 3 – 7 sacīja: “Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un visi mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.” Itin kā viņš gribētu teikt: redzi, es tomēr esmu miesa un asinis, kas savas dabas dēļ nespēj neko citu, kā vien grēkot. Jo, ja arī tev izdodas atturēt no grēka rokas, kājas un mēli, tomēr tavā miesā un asinīs paliek grēcīgās tieksmes un noslieces – vienalga, kurp tu skrietu – vai uz Romu, vai arī pie Sv. Jēkaba.
Kad no Bauslība uzrunā godīgu sirdi, kas pareizi apzinās pati sevi, tā patiesi nemēģina sevi glābt ar darbiem, bet atzīst savu grēku un nespēku, savus trūkumus un slimību, sacīdama: Kungs Dievs, es esmu ļaundaris, kas grēko pret Taviem dievišķajiem baušļiem. Palīdzi – citādi es esmu pazudis! Kad cilvēks ir šādu baiļu varā un šādi sauc uz Dievu, Dievs arī nevar viņam nepalīdzēt – kā Kristus šeit neatstāj izbijušos mācekļus ilgu laiku vienus, bet drīz vien atkal nāk pie viņiem, mierina viņus un saka: “Miers ar jums!” Turiet drošu prātu un nebīstieties – tas esmu es! Tā notiek arī tagad: kad ar Bauslības palīdzību esam iepazinuši paši sevi un krituši baiļu varā, Dievs mūs pieceļ un liek sludināt Evaņģēliju, lai darītu mūsu sirdsapziņas priecīgas un drošas.
Bet kas ir Evaņģēlijs? Tas, ka Dievs ir sūtījis pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu, lai Viņš atpestītu grēciniekus – Jņ. 3: 16 – salauztu elles varu, uzveiktu nāvi, atņemtu cilvēkiem grēku un piepildītu Bauslību. Bet kā tu šeit vari būt līdzdalīgs? Tu nevari darīt neko citu, kā vien pieņemt šo Kristus nopelnu un uzlūkot savu Pestītāju, droši ticēdams, ka Viņš to visu darījis tavā labā, dāvājis šo veikumu tev un darījis to visu par tavu īpašumu, tā, ka brīdī, kad tev uzbrūk bailes no nāves, grēka un elles, vari uz to droši paļauties un, savu mierinājumu atradis, sacīt: lai arī es nepildu Bauslības prasības, lai arī manī vēl ir atrodams grēks un es vēl bīstos nāves un elles priekšā, tomēr no Evaņģēlija zinu, ka Kristus man devis un dāvājis visus savus darbus. Par to es esmu pārliecināts, jo Kristus nemelo – Viņš noteikti turēs savu solījumu. Un par zīmi šim apsolījumam es esmu saņēmis Kristību. Mk. 16: 15 – 16 Kristus saviem apustuļiem un mācekļiem saka: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Uz to es paļaujos, jo zinu, ka mans Kungs manā labā ir uzveicis nāvi, grēku, elli, velnu un visu pārējo. Jo Viņš bija bez vainas – kā Sv. Pēteris 1. Pēt. 2: 22 saka: “Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē.” Tādēļ grēks un nāve nespēja Viņu nonāvēt, elle nevarēja Viņu paturēt, un Viņš kļuva par Kungu, kas valda pār visām šīm lietām; šo nopelnu mūsu Kungs ir dāvājis visiem tiem, kuri to pieņem un tam tic. Un tas viss notiek nevis manu darbu vai nopelnu dēļ, bet tikai Viņa žēlastības, labestības un žēlsirdības dēļ.
Kurš neuzņem sevī šādu ticību, tam jāiet bojā. Turpretī tas, kam šāda ticība ir, tiks izglābts un uzturēts. Jo turp, kur ir Kristus, noteikti nāk arī Tēvs un Svētais Gars. Un tur jābūt vienīgi žēlsirdībai, ne vairs Bauslībai, tikai žēlsirdībai, nevis grēkam, tikai dzīvībai, nevis nāvei, tikai Debesīm, nevis ellei. Es rodu mierinājumu Kristus darbos – tā, itin kā pats tos būtu darījis. Nu es vairs nemeklēju ne kapuces, ne tonzūras, nesteidzos ne pie Sv. Jēkaba, ne uz Romu, nepieķeros ne rožukronim, ne Marijas drānām, ne gavēšanai, ne priesteriem, ne mūkiem.
Redzi, cik brīnišķīgu paļāvību Dievs mūsos modina caur Kristu – vienalga, vai esi bagāts vai nabadzīgs, slims vai vesels, tu arvien vari sacīt: Dievs ir mans, un es labprāt mirstu, ja manam Tēvam tā labpatīk; nāve man nevar kaitēt, tā ir parīta uzvarā, – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 15: 57. Taču tas nav paveikts mūsu spēkiem, bet, kā apustulis saka: “Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Tādēļ – ja arī mums jāmirst, tomēr no nāves mēs nebīstamies; jo tās varu un spēku Kristus, mūsu Pestītājs ir atņēmis.
Tā nu jūs redzat, ka Evaņģēlijs nav nekas cits, kā pasludinājums un prieka pilna vēsts par to, ka Kristus mūsu vietā ir devies nāves bailēs, uzņēmies visu mūsu grēku un to pilnīgi izdeldējis – ne tādēļ, ka Viņam tas būtu bijis vajadzīgs, bet tādēļ, ka tāds bija Viņa Tēva prāts; un šo uzvaru Viņš ir dāvājis mums, lai mēs, ar to lepodamies, varētu stāties pretī grēkam, nāvei, velnam un ellei. Tas rada lielu, neizteicamu prieku, kādu redzam šeit, pie Kristus mācekļiem. Mēs lasām: “Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.” Jo viņi redzēja ne tādu Kungu, kurš gribētu viņus apgrūtināt ar darbu un smagām nastām, bet Kungu, kurš viņus apgādā un par viņiem rūpējas, gluži kā namatēvs, būdams sava īpašuma kungs, rūpējas par saviem ļaudīm. Jā, visvairāk mācekļi priecājas tad, kas Kungs viņiem saka: “Miers ar jums!” Es tas esmu! Un, kad Viņš tiem rāda savas rokas un kājas, tas ir – savus darbus, ko Viņš nodod mācekļu īpašumā.
Tā Kristus caur Evaņģēliju vēl šodien nāk pie mums un sniedz mums mieru, dāvādams savus darbus; ja mēs tam ticam, tad to arī saņemam, ja nē, tad nesaņemam. Jo mūsu Kunga rokas un kājas nenozīmē neko citu, kā Viņa darbus, ko Viņš šeit, uz zemes, ir darījis cilvēku labā. Un Viņa sāni, ko Viņš rāda saviem mācekļiem, nav nekas cits, kā tas, ka Viņš rāda un atklāj mums savu sirdi, lai mēs redzētu, cik labestīgi, laipni un tēvišķīgi Viņš pret mums ir izturējies. Tas viss Evaņģēlijā tiek parādīts tikpat skaidri un noteikti, kā toreiz, kad Kristus miesīgā veidā atklājās saviem mācekļiem. Un ir daudz labāk, ja tas notiek ar Evaņģēlija palīdzību, nekā, ja Viņš tūliņ ienāktu pa tavām durvīm; jo tu viņu nepazītu, kaut arī Viņš jau ilgi būtu stāvējis tavu acu priekšā – tev Viņu pazīt būtu vēl daudz grūtāk, nekā jūdiem.
Tas ir īstais veids, kā kļūt dievbijīgiem – nevis ar cilvēku likumu palīdzību, bet – turot Dieva baušļus. Bet to nevar paveikt neviens cits, kā tikai ticība Kristum. Ticībai seko mīlestība, kas ir Bauslības piepildījums – kā Sv. Pāvils saka Rom. 13: 10. Un mīlestība nenāk no labo darbu darīšanas un tikumu izpausmēm – kā līdz šim ir ticis mācīts – , kas rada tikai velna mocekļus un liekuļus, bet vienīgi ticība dara cilvēku dievbijīgu, svētu, šķīstu, pazemīgu utt. Jo, kā Sv. Pāvils Rom. 1: 16 – 17 saka: “Evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” Tas ir, it kā Sv. Pāvils sacītu: tavi darbi nespēj tevi atpestīt – to paveic Evaņģēlijs, kuram tu tici; Dieva priekšā ir spēkā tikai Kristus taisnība, nevis tava; tikai par to – un ne par kādu citu taisnību – runā Evaņģēlijs. Kas grib ar saviem, darbiem uzvarēt nāvi un iznīcināt grēku, tas saka: Kristus nav miris, – jo, kā Sv. Pāvils Gal. 2: 21 raksta: “Ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.” Un tie, kuri sludina citādu evaņģēliju, ir vilki un ļaužu samaitātāji.
Tas būtu jāsaka par šī Evaņģēlija teksta pirmo daļu – par to, kā mums jāizturas pret Dievu, proti – ka mums ar ticību jāturas pie Viņa; un par to, kas ir īsta dievbijība, kas pieņemama arī pašam Dievam. Tāpat šeit redzam, kā šādu dievbijību iemantot, proti – caur ticību Kristum, ticību tam, ka Viņš mūs atpestījis no Bauslības, nāves, grēka, elles un velna, un, ka Kristus mums dāvājis savu uzvaru, lai mēs, ar to lepodamies, varētu stāties pretī Bauslībai, nāvei, grēkam, ellei un velnam. Tālāk lasām par to, kā mums jāizturas pret savu tuvāko; arī tas tiek parādīts šajā vietā, kur mūsu Kungs saka:
Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.
Kā Dievs Tēvs ir sūtījis Kristu? Ne jau ar kādu citu nodomu, kā vienīgi – lai Viņš darītu Tēva prātu, proti, atpestītu pasauli. Kristus tika sūtīts ne tādēļ, lai ar labiem darbiem nopelnītu Debesis vai ar darbu palīdzību kļūtu dievbijīgs. Viņš darīja daudz labu darbu, visa Viņa dzīve bija viena vienīga labdarība. Bet kura labā Viņš to visu darīja? Tikai cilvēku labā – lai palīdzētu tiem, kam Viņa palīdzība bija vajadzīga – kā evaņģēlisti mums to daudzviet apliecina; jo viss, ko Kristus darījis, ir darīts, kalpojot mums. “Kā Tēvs mani sūtījis” – Viņš šeit saka – “tā Es jūs sūtu.” Mans Tēvs mani ir sūtījis, lai es piepildītu Bauslību, uzņemtos pasaules grēkus, iznīcinātu nāvi, uzveiktu elli un velnu – ne manis dēļ, jo man tas nebūtu bijis vajadzīgs, bet jūsu dēļ un jūsu labā; to visu darīdams, es kalpoju jums. Tāpat arī jums jākalpo tuvākajam.
Caur ticību jūs to visu spēsit paveikt – ticība darīs jūs patiesi dievbijīgus un atpestīs, tā uzvarēs nāvi, grēku, elli un velnu. Taču šāda ticība jums jāapstiprina ar mīlestību, kurā jātiek darītiem visiem jūsu darbiem – ne tā, it kā jūs ar tiem gribētu ko nopelnīt – jo viss, kas vien pastāv Debesīs un virs zemes, jau pieder jums – bet, lai ar visu, ko darāt, jūs kalpotu savam tuvākajam. Jo, ja jūs nevarat rādīt šādu zīmi, tad ir skaidrs, ka jūsu ticība nav īsta un godīga. Ne jau tādēļ, ka šajos Kristus vārdos mums tiktu pavēlēts darīt labus darbus – jo tad, ja sirdī ir īsta ticība, labie darbi nāk paši no sevis, bez pavēlēm – bet mīlestības darbi ir tikai zīme, kas liecina par ticības klātbūtni.
To pašu grib sacīt Sv. Pēteris 2. Pēt. 1: 5, mudinādams mūs pielikt pūles, lai ar labiem darbiem parādītu un apliecinātu savu ticību. Bet labi darbi ir tie, kurus darām sava tuvākā labā, kalpodami viņam; no kristieša tiek prasīta vienīgi mīlestība pret tuvāko. Jo caur ticību viņš jau ir kļuvis dievbijīgs un pestīts – kā Sv. Pāvils saka Rom. 13: 8: “Nepalieciet nevienam neko parādā, vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību.” Tādēļ Kristus Jņ. 13: 34 – 35 saviem mācekļiem saka: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”
Tā mums sevi jāapliecina pasaules priekšā – lai ikviens redzētu, ka turam Dieva bausli; tomēr ne tādēļ, ka, to darīdami, gribētu kļūt dievbijīgi un iemantot pestīšanu. Tāpat es esmu paklausīgs valdībai, jo zinu, ka Kristus bija paklausīgs valdībai, lai gan no Viņa tas nevarētu tikt prasīts – Viņš tai paklausīja tikai mūsu dēļ; tādēļ arī es gribu rīkoties tāpat – Kristus dēļ un mana tuvākā labā, vienīgi tādēļ, lai ar mīlestību apliecinātu savu ticību; un tāpat mums jāizturas arī pret visiem pārējiem baušļiem. Arī apustuļi savos rakstos tieši šādā veidā mudina mūs uz labiem darbiem – ne tādēļ, lai mēs ar šādiem darbiem kļūtu dievbijīgi un iemantotu pestīšanu, bet – vienīgi tādēļ, lai mēs parādītu un apstiprinātu savu ticību kā paši savā, tā arī citu cilvēku priekšā. Tālāk Evaņģēlijā lasām:
Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.
Šeit vara piedot vai paturēt grēkus tiek dota visiem kristiešiem, lai gan tagad daži to ir piesavinājušies, uzskatīdami, ka tā pieder tikai viņiem – kā to dara pāvests, bīskapi, priesteri un mūki. Viņi nekaunēdamies apgalvo, ka šī vara dota tikai viņiem, un ka lajiem tādas varas neesot. Taču Kristus šeit nerunā ne par priesteriem, ne mūkiem, bet saka: “Ņemiet Svēto Garu!” Kam ir Svētais Gars, tam arī ir dota šī vara. Svēto Garu saņem tas, kurš ir kristietis. Bet kurš cilvēks ir kristietis? Tas, kurš tic; un tam, kurš tic, arī tiek dots Svētais Gars. Tādēļ ikvienam kristietim šai ziņā ir tāda pati vara, kā pāvestam, bīskapiem, priesteriem un mūkiem – arī viņš var piedot vai paturēt grēkus.
Bet vai, to dzirdēdams, varu spriest, ka drīkstu arī uzklausīt grēksūdzi, kristīt, sludināt un sniegt Sakramentu? Nē. Sv. Pāvils saka: “Lai viss notiek pieklājīgi un kārtīgi.” Kā gan tas būtu, ja ikviens gribētu uzklausīt grēksūdzi, kristīt un sniegt Sakramentu? Ja katrs gribētu sludināt, kurš tad klausītos? Ja visi cits caur citu runātu un sludinātu, tad jau troksnis būtu līdzīgs varžu kurkstēšanai! Tādēļ arī ir jānotiek tā, ka draudze izraugās vienu piemērotu kristieti, kurš tai sniedz Sakramentu, sludina, uzklausa grēksūdzi un kristī. Mums gan visiem ir dota šī vara, tomēr neviens nedrīkst to publiski izmantot, ja draudze nav viņu tam izraudzījusi. Slepenībā gan es drīkstu šo varu izmantot – kā, piemēram, tad, ja mans tuvākais nāk pie manis un saka: mīļais, mana sirdsapziņa ir apgrūtināta, pasludini man absolūciju! Tad es to noteikti drīkstu darīt, tikai – es saku – tam nav jānotiek publiski. Ja visi gribētu baznīcā uzklausīt grēksūdzi – kas gan no tā iznāktu? Aplūkosim piemēru: ja dižciltīgo vidū ir daudz mantinieku, tie izraugās vienu, kuram tiek uzticēta vara pār citiem. Jo kas gan notiktu, ja katrs gribētu valdīt pār zemi un ļaudīm? Šāda kārtība tiek ievērota, kaut arī citiem ir tāda pati vara kā tam, kurš valda. Tāpat ir arī šeit, ar Kristus doto varu piedot vai paturēt grēkus.
Bet šis Vārds par grēku piedošanu un paturēšanu vairāk ir veltīts tiem, kuri sūdz grēkus un grib saņemt piedošanu, nekā tiem, kuri sniedz absolūciju; un, teikdami absolūciju, mēs kalpojam tuvākajam. Jo pats augstākais no visiem kalpošanas veidiem ir tas, ka es atbrīvoju cilvēku no grēkiem, atraisa viņu no velna un elles varas. Bet kā tas notiek? Caur Evaņģēliju – kad es to pasludinu un saku cilvēkam, ka viņam jāpieņem Kristus un droši jātic tam, ka viņam dāvāta Kristus taisnība un viņa grēki uzkrauti Kristum. Tā – es saku – ir pati labākā kalpošana, ar kādu varu kalpot savam tuvākajam.
Nolādēta ir dzīve, ko cilvēks dzīvo tikai savā, nevis sava tuvākā labā; svētīta ir dzīve, ko cilvēks dzīvo ne pats savā, bet sava tuvākā labā, kalpodams viņam ar mācību, ar nosodījumu, palīdzību un visu pārējo – kā vien iespējams kalpot. Ja mans tuvākais maldās, man ir pienākums viņu nosodīt; ja viņš nespēj uzreiz man sekot, man jābūt pacietīgam un jāgaida – tāpat, kā Kristus izturējās pret Jūdu, kas turēja maku un nekaunīgi no tā zaga. Kristus to labi zināja, tomēr bija pacietīgs un uzcītīgi brīdināja Jūdu, lai gan tas neko nelīdzēja; un galu galā Jūda pats sevi iegrūda kaunā un postā.
Arī mums jāraugās, lai darām visu sava tuvākā labā un vienmēr domājam tā: Kristus manā labā ir darījis tik lielas lietas – kā gan lai es no brīvas gribas nedarītu it visu sava tuvākā labā? Un ievēro, ka šie darbi, kurus tu dari, nav veltīti Dievam, bet tavam tuvākajam. Tam, kurš ir valdnieks, pārvaldnieks, pilsētas galva vai tiesnesis, nav jādomā, ka viņš pilda pārvaldnieka amatu, lai nopelnītu Debesis vai gūtu sev kādu labumu; viņam ir jākalpo draudzei. Tāpat ir arī ar visiem citiem darbiem, kurus uzņemos sava tuvākā labā. Es ņemu sievu, tā sasaistīdams sevi. Kādēļ es to daru? Lai nekaitētu savam tuvākajam, atņemdams viņam sievu vai meitas, un lai savaldītu savu miesu. Tāpat ir arī ar visiem citiem darbiem.
Tā nu šajā Evaņģēlija vietā – tāpat kā gandrīz visās pārējās – ir lieliski attēlotas šīs divas lietas – ticība un mīlestība. Ticība mūs saista ar Dievu augstībā, mīlestība pakļauj mūs mūsu tuvākajam. Palīdzi, Dievs, ka mēs to spētu aptvert, Āmen.
Ieskaties