Lai Dievs neuzlūko mūsu grēkus un neatdara pēc nopelniem

“Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” [Mt.6:12]

Šī lūgšana attiecas uz mūsu nabaga nožēlojamo dzīvi. Kaut arī mums ir Dieva vārds un mēs tam ticam, darām un pakļaujamies Viņa gribai un pārtiekam no Dieva dāvanām un svētības, tomēr neesam bez grēka. Mēs klūpam ik dienas un neievērojam mēru, jo dzīvojam pasaulē starp cilvēkiem, kuri daudz dara mums pāri un dod iemeslu nepacietībai, dusmām, atriebībai utt.

Turklāt mums pakaļ dzenas velns, kas uzbrūk mums no visām pusēm, cīnās pret visām iepriekšējām lūgšanām, tā ka nav iespējams vienmēr stingri pastāvēt tādā nepārtrauktā, nemitīgā cīņā.

Tādēļ ir liela nepieciešamība lūgt un saukt: “Mīļais Tēvs, piedod mums mūsu parādus.” Ne tādēļ, ka Viņš nebūtu grēkus piedevis arī bez un pirms mūsu lūgšanas, – jo Viņš mums dāvāja Evaņģēliju, kurā ir skaidra piedošana, iekams mēs to bijām lūguši vai kaut reizi iedomājušies par to, – bet tas jādara tādēļ, lai šo piedošanu atzītu un pieņemtu.

Miesa, kurā ik dienas dzīvojam, ir tāda, ka tā neuzticas un netic Dievam, Bet pastāvīgi nododas ļaunām iekārēm un viltībām, un mēs ik dienas grēkojam vārdos un darbos, darīdami to, kas aizliegts, un nedarīdami to, kas pavēlēts. Sirdsapziņa kļūst nemierīga, tā baidās no Dieva dusmām un nežēlastības, zaudē mieru un paļāvību, kas nāk no Evaņģēlija. Tādēļ bez mitas jāmeklē mierinājums Evaņģēlijā, lai no jauna iedrošinātu sirdsapziņu.

Tam visam ir jānotiek tādēļ, lai Dievs salauztu mūsu lepnību un uzturētu mūs pazemībā. Jo Viņš Sev ir paturējis tiesības, proti – ja kāds grib lepoties ar savu dievbijību un nicināt citus, tad viņam ir jāieskatās pašam sevī un jātur šī lūgšana acu priekšā, tad drīz viņš atzīs, ka nav dievbijīgāks par citiem. Tā mums visiem ir jānoliecas Dieva priekšā un jākļūst priecīgiem, ka saņemam piedošanu; kamēr mēs šeit dzīvojam, lai neviens nedomā, ka piedošana tam vairs nav vajadzīga, īsi sakot, ja Dievs nemitīgi nepiedotu, tad mēs būtu pazuduši.

Tad nu šīs lūgšanas jēga ir tāda, lai Dievs neuzlūko mūsu grēkus un neatdara pēc tā, ko ik dienas nopelnām, bet lai parāda mums žēlastību un piedod, kā Viņš ir apsolījis, un dod priecīgu un drošu sirdsapziņu, ka varam nākt Viņa priekšā un Viņu lūgt. Ja sirds nav tuvu Dievam un nepaļaujas uz Viņu, tad tā nekad neuzdrošināsies lūgt. Bet tādu paļāvību un priecīgu sirdi nevar gūt nekur citur, kā vien zinot, ka grēki tai piedoti.

Lūgšanai ir pievienota nepieciešama, mierinoša piebilde: “..kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Dievs ir apsolījis, ka mēs varam būt droši, ka viss mums ir piedots un grēki atlaisti, bet tikai ciktāl arī mēs piedodam savam tuvākajam.

Mēs ik dienas daudz grēkojam pret Dievu, tomēr Viņš žēlastībā visu piedod, tāpēc arī mums pastāvīgi ir jāpiedod savam tuvākajam, kad viņš mums kaitē, dara pāri, rīkojas netaisni, izrāda ļaunu viltību utt.

Ja tu nepiedod, tad arī nedomā, ka Dievs tev piedos. Ja tu piedod, tad tev ir mierinājums un drošība, ka tev Debesīs tiek piedots, gan ne tavas piedošanas dēļ, jo Viņš to dara gluži par velti, tādēļ ka Viņš to ir apsolījis, kā māca Evaņģēlijs, bet gan – lai liktu to par stiprinājumu un drošību kā zīmi blakus apsolījumam, kas saskan ar šo lūgšanu: “Piedodiet, un arī jums tiks piedots.” [Lk.6:37] Tādēļ Kristus to atkārto tūlīt pēc lūgšanas Mūsu Tēvs un saka: “Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu Debesu Tēvs arī jums piedos..” [Mt.6:14]

Tāda zīme ir pievienota šai lūgšanai tādēļ, lai mēs lūdzot atcerētos apsolījumu un domātu: “Mīļais Tēvs, es nāku un lūdzu, lai Tu man piedod, ne tādēļ, ka es to varētu gandarīt ar darbiem vai nopelnīt, bet tādēļ, ka Tu to esi apsolījis un apstiprinājis ar zīmogu, lai tas būtu tik droši, it kā man būtu Tevis paša dāvātā piedošana.”

Jo tikpat daudz, cik paveic Kristība un Vakarēdiens, kas iestādīti kā ārēji redzamas zīmes, tik arī šī zīme spēj stiprināt, mierināt un darīt priecīgu mūsu sirdsapziņu, un visvairāk tā ir iedibināta tādēļ, lai mēs to varētu lietot un vingrināt ik brīdi, jo tā ir vienmēr pie mums.