Svētā Vakarēdiena izpratne agrīnajā baznīcā

Ieskats Jaunajā Derībā atklāj mums vērā ņemamu faktu, ka biblisko rakstu autori reti piemin Svēto Vakarēdienu kā tādu, taču itin visur tas atrodas vēsturisko vēstījumu un apustulisko vēstuļu fonā.

Tā, piemēram, Apustuļu darbos ir apliecināts, ka “maizes laušanai” piemita liela nozīme agrīnās baznīcas dzīvē, taču netiek atklāts, no kā tā sastāvēja un kā tika veikta. Kristīgie lasītāji to zināja, bet svešiniekiem tas nebija jāzina. Ja Korintas draudzē uzliesmojušie strīdi un sagrozījumi nebūtu piespieduši Pāvilu rūpīgāk iedziļināties šajā jautājumā, mēs tā arī nekad nebūtu uzzinājuši, vai Pāvila draudzē tika svinēts Svētais Vakarēdiens, kā tas notika un ko apustulis par to mācīja.

Vecākais Lūkas evaņģēlija teksts, kas, līdzīgi Apustuļu darbiem, bija adresēts pagānu lasītājiem, stāstot par Svētā Vakarēdiena iestādīšanu, vienīgi pavirši piemin iestādīšanas vārdus; un Jāna evaņģēlijā Svētā Vakarēdiena iestādīšana nav pat pieminēta, neskatoties uz to ka mūsu Kunga pēdējās stundas tiek apskatītas īpaši detalizēti. Visagrīnākajā baznīcā kristieši uzskatīja Svētā Vakarēdiena sakramentu par noslēpumu, kas nebūtu īpaši jāpopularizē. Iestādīšanas vārdi, svinēšanas rituāla gaita, senākā Komūnijas liturģija (kuras daudzas daļas, starp citu, ir saglabājušās Jaunajā Derībā, piemēram, I vēstules Korintiešiem beigās) — šīs lietas netika stāstītas nekristiešiem. Kādēļ?

Viens no iemesliem bija tas, ka tie tiktu pārprasti. Jo ik reizi, kad tas kļuva zināms atklātībai, tas tika pārprasts. “Patiesi, patiesi, es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība un es to uzcelšu pastarā dienā” (Jņ.6:53-54). Vai tas kāds brīnums, ka, sasniedzot pagānu ausis, šie vārdi deva ieganstu baumām, ka kristīgajos dievkalpojumos, kas notika slepenībā, aiz aizslēgtām durvīm, tika ēsta cilvēka miesa un dzertas cilvēka asinis?

Šis ietiepīgais apgalvojums, kuram bija liela nozīme kristiešu tiesas procesos, ir visai svarīgs apliecinājums tam, ka agrīnajā baznīcā ir pastāvējusi ļoti reālistiska Svētā Vakarēdiena izpratne. Vai gan šajā laikā, kad pasaulē bija tik izplatīti dažādi gadskārtējie upurēšanas svētki un komūniju svinības, kāds būtu juties aizvainots, ja tā būtu bijusi vienīgi piemiņas maltīte vai tīri garīga komūnija? Bet kā gan baznīca būtu izskaidrojusi Svēto Vakarēdienu tiem, kas neticēja Jēzum Kristum?

Tā zināja, ko nozīmē sakraments, jo tā ticēja Dieva Dēlam, kas bija tapis miesa; jo tā izprata Viņa nāvi kā Dieva upura Jēra nāvi, kas nes pasaules grēku; jo tā zināja, ka Viņš ir miesā augšāmcēlies no mirušajiem, pats pirmais no tiem, kuri ir iemiguši nāves miegā, un ka Viņš būdams paaugstināts pie sava Tēva labās rokas, ir līdzdalīgs Viņa visuspēcībā un visuresībā, jo tā zina, ka Viņa pagaidām apslēptā godība kļūs redzama visiem cilvēkiem Viņa gaidāmajā godības dienā. Galu galā, Svēto Vakarēdienu var izprast, vienīgi balstoties šajos iepriekšpieņēmumos.