Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdi

Vai Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdi nebūtu jāsaprot pārnestā nozīmē jeb alegoriski?

Nekādā gadījumā – nē! Jo jebkura runāšana pārnestā jeb alegoriskā nozīmē ir jāsaprot kā vienas nozīmes aizstāšanu ar citu (ka viens tiek teikts, bet domāts kaut kas cits). Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdos katrs pateiktais vārds pauž un saglabā savu būtisko nozīmi. Tātad iestādīšanas vārdi nav jāizprot pārnestā jeb alegoriskā nozīmē, jo vārdu “IR mana miesa, IR manas asinis…” (Lk.22:19-20) nav iespējams pateikt pārnestā nozīmē vai aizstāt ar simbolizē manu miesu, simbolizē manas asinis. (Jņ.1:20)

Iestādīšanas vārdus Kristus izrunāja kā savu testamentu, savu pēdējo gribu, tāpēc Viņa runa šeit nevarēja būt pārnestā nozīmē, bet gan to sākotnējā jēgā. Turklāt šos vārdus Viņš viennozīmīgi izrunā dievišķās pavēles spēkā.

Izrunādams šos vārdus, Kristus dod saviem sekotājiem Jauno Derību un izsaka visu savu sekotāju ticības jēgu. To Dievs nekad nedarītu pārnestā nozīmē vai alegoriski. Nevienā vietā Rakstos nav tāda piemēra, kad tiktu dots kāds ticības artikuls vai iestādīta derība un būtu lietota alegoriska runa. Dievs nav gribējis runāt uz cilvēkiem pārnestā nozīmē, kad Viņš ir teicis: Redzi, tas ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Es esmu Augšāmcelšanās un dzīvība, kas man tic, tas dzīvos utt., bet gan tieši un nepārprotami. Ja ticības pamatu artikuli būtu mācīti alegoriski, tad tie nebūtu cēlušies no Dieva vārda, bet no cilvēciskā viedokļa.