Par ticības augļiem

“Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi.” [1.Pēt.1:22]

Sv. Pēteris šai vietā runā arī par ticības augļiem, proti, par to, ka mums jādara mūsu dvēseles šķīstas ar paklausību patiesībai Garā. Jo tur, kur ticība ir īsta, tā pakļauj sev miesu un apspiež miesas kārības. Kaut arī ticība nenonāvē miesu, tomēr tā to pakļauj un dara paklausīgu garam, savalda to un tur grožos.

Tā nu Sv. Pēteris grib sacīt: ja gribat palikt šķīsti, jums jāpaliek paklausībā Gara patiesībai, tas ir, ne tikai jālasa un jāuzklausa Dieva vārds, bet arī jāsatver tas ar sirdi.

“..uz neliekuļotu brāļu mīlestību..”

Kālab mums jādzīvo šķīsta dzīve? Vai tādēļ, lai iemantotu pestīšanu? Nē, tādēļ, lai kalpotu savam tuvākajam.

Ja esmu savaldījis savu miesu ar Garu, tad turpmāk varu arī būt noderīgs citiem cilvēkiem.

“..uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi.”

Apustuļi Pēteris un Pāvils atšķir brāļu mīlestību no parastas mīlestības. Brālība mums ir tāda, ka visi kristieši savā starpā ir brāļi un viņu vidū nav atšķirību. Jo, tā kā mums visiem ir viens kopīgs Kristus, viena Kristība, viena ticība, viens kopīgs dārgums, tad es ne ar ko neesmu labāks par tevi. Kas ir tev, tas ir arī man, un es esmu tikpat bagāts kā tu.

Tādēļ, gluži kā mums ir kopīga Kristus žēlastība un visi garīgie dārgumi, tāpat kopīgām jābūt arī mūsu ciešanām, dzīvei, mantai un godam, tā ka ikviens kalpojam citiem ar visām šīm lietām.