Sevis maldināšana ar aplamu un iluzoru ticību

Ja kāds ārēji apliecina ticību, bet nav ieguvis labprātīgu garu, ja negrib būt līdz ar Kristu krustā sists, bet blakus ticībai grib paturēt brīvību, lai dzīvotu pēc saviem ieskatiem, ja Dieva vārda pārmācību nesaņem, bet savā dabiskajā būtnē paliek nepārmācīts un neskarts — jā, tas maldina pats sevi ar aplamu un iluzoru ticību. Jo “tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām” (Gal.5:24).

Tiem, kas Dieva žēlastībā ir vēl kā zīdaiņi, mēs šeit sniegsim dažus piemērus par to, kā un kad ir jāveic savas miesas krustā sišana. Kad tu no rīta pamosties, vislabākais veids ir ar sirsnīgu prieku pateikties un pielūgt savas dzīves Kungu, savu Debesu Tēvu, par visu, ko Viņš tev devis gan miesai, gan dvēselei, bet īpaši par to, ka Viņš tev devis Savu Dēlu līdz ar Viņa vārdu un sakramentiem, kas tev māca un apliecina, ka tu esi Dieva bērns, kas ietērpts Kristū, un Dieva priekšā esi tīrs un patīkams.

Sāc pielūgt Dievu, bet, ja nejūti uz to tieksmi, tad apzinies, ka pie vainas ir tava miesa, kurai nedrīkst ļaut valdīt un kurai jāmirst, — tā tu vingrinies savā Kristībā! Tikai tā tava sirds iesils pret Dievu, ka tu bīsies rīkoties pret Viņa gribu un no grēka baidīsies vairāk nekā no nāves, bet, ja tu paliec vēss un pašpārliecināts, tad zini, ka tā ir tava miesa, kurai jādara gals. Arī savā ikdienišķajā aicinājumā tev jābūt centīgam un izdarīgam, tur-pretī, ja esi nolaidīgs un slinks, tā atkal ir tava miesa, kas jānodod nāvē. Ja esi namatēvs vai namamāte, pārvaldi savu ģimeni ar degsmi un rūpēm, ar laipnību un pacietību, bet, ja esi šai ziņā nolaidīgs, neizdarīgs, nepacietīgs vai dusmīgs, arī tā ir tava miesa, kas jāsit krustā.

Ja esi bērns vai kalpotājs, tad viss pavēlētais tev jāpilda ar mīlestību, vērību, pieklājību, centību un uzticību. Ja kļūsti nepacietīgs un neapmierināts, tā atkal ir tava miesa, kas jāsit krustā. Ja pret tevi izturas netaisni un kāds dara pāri, bet tu kļūsti nikns un naidīgs, tad arī tā ir tava miesa. Ja tevī rosās nešķīstas kārības vai skaudība, augstprātība vai paštīksme, — tas viss nāk no tavas miesas, kurai nedrīkst ļaut valdīt, bet tā jāsit krustā. Tā tu dzīvo, vingrinoties savā Kristībā.

No Dieva baušļiem tu uzzini, kas ir patiess svētums, un tev nav jāļaujas fantāzijām par svētuma tēmu, it kā svētuma nozīme tev būtu jāuzmin. Ja vien tu nopietni uzlūkosi Dieva svēto gribu un savu iekšējo būtību, saprazdams Dieva Bauslības garīgās prasības, tev būs tik daudz darba, ka nekad tos nebūsi pabeidzis. Tā tu visu savu mūžu arvien būsi atkarīgs no sava Dieva uzticības un palīdzības. Redzi, tāds ir svētdarīšanas ceļš un īstā prasme, lai ik dienas tu būtu no Dieva atkarīgs kā bērns, kas paļāvīgi ar Dievu dzīvo Viņa Dēlā, uztur savu ticību, paļāvību, prieku un spēku ar vārdiem par Kristu un labprātīgā garā ievēro Dieva svēto gribu un Kristus brīnišķīgo priekšzīmi.

Protams, tas viss nenotiek tik gludi un vienkārši, kā to var aprakstīt ar vārdiem, tomēr tas notiek, kad vien Tas Kungs dod spēku ikvienam ticības darbam. Tieši to apustulis saprata kā galveno, proti, lai turamies pie “galvas no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā” (Kol.2:19).