Jēzus kā terapeits

Slimo dziedināšana vienmēr bija būtiska Jēzus kalpošanas sastāvdaļa. Grieķu oriģinālteksts izmanto vārdu θεραπεύω, kas nozīmē gan “dziedināt”, gan “apkalpot” jeb “kalpot”. Jēzus rūpējās par cilvēku kopumā. Viņš bija īsts “terapeits”.

Gudrie izprot slimā dziedināšanu kā daļu no mesiāniskās misijas, kad tiek veikta cilvēka grēka traucējuma “izlabošana”. Šis jēdziens nozīmē, ka kritušais cilvēks tiks atjaunots uz agrāko Ēdenes stāvokli, kur nebija ne grēka, ne slimību, ne nāves. Tādēļ arī Mesija “nesa mūsu sērgas un ciešanas”, kā tas ir izteikts Jesajas 53:4.

Bieži vien mēdz nepareizi sacīt, ka slimība ir grēka sekas. Mēs aizejam pat tiktāl, ka liekam Dievam dziedināt visas mūsu kaites un, ja nelaimīgais cietējs tiešām netiek dziedināts caur mūsu lūgšanu, sākam apšaubīt viņa gājumu ar Dievu. Sērga un slimība tomēr nav mūsu personīgā grēka sekas, bet grēkā krišanas rezultāts! Cilvēcei tika pasludināta nāve, un mēs būtībā esam šā sprieduma dalībnieki. Vājums un slikta veselība pieder pie normālas kristieša dzīves. Pat tie no mums, kas “ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu”, ir īsti kristieši. Īpaši par viņiem ir teikts, ka viņi ir “apveltīti ar pirmo debess balvu – Garu” (Rom.8:23). Tikai mūžībā šis “iznīcīgais apvilks neiznīcību” (1.Kor.15:54). Mēs nepareizi saprotam savu cilvēcisko daļu, ja strīdamies, ka spētu kontrolēt dzīvību un nāvi. Būtu labāk vienmēr pateikties par to veselību, kuru baudām šodien.

Tomēr, neskatoties uz to, Kristus līdz šai dienai “kalpo” kā terapeits tiem, ko Viņš satiek. Šis aspekts aizņēma lielāko daļu no Viņa laika, kalpojot uz šīs zemes. Mēs bieži vien nespējam aptvert Viņa dziedināšanas misijas lielo apjomu un raksturu. Ja mums būtu jāapkopo visas evaņģēliju “medicīniskās vēstures”, mēs saskaitītu septiņas atsevišķas reizes, kad Jēzus atjaunoja redzi aklajiem, deviņus eksorcisma gadījumus, astoņas reizes, kad Viņš atraisīja kurlmēmo mēles un dziedināja spitālīgos, un apmēram 15 citus dziedināšanas gadījumus ar dažādām sūdzībām. Šie individuālie gadījumi evaņģēlijos atkārtojas līdz pat trim reizēm. Turklāt Jēzus uzcēla no mirušiem Naines atraitnes dēlu (Lk.7:11-17), Lācaru (Jņ.11:1-57) un Jaira meitiņu (Mt.9:18-26, Mk.5:21-43 un Lk.8:40-56).

Bieži vien Jēzus dziedināto cilvēku “medicīniskajās vēsturēs” parādās slimības ilgums. Aklais vīrs, kurš tika sūtīts uz Ziloas dīķi, bija cietis no slimības kopš dzimšanas (Jņ.9:1-38). Kāda sieviete nebija spējusi iztaisnoties 18 gadus (Lk.13:10-17), un vīram pie Betezdas dīķa uz dziedināšanu bija jāgaida 38 gadi (Jņ.5:1-47). Daudzi notikumi ir aprakstīti ļoti sīki. Reizēm par tiem tiek stāstīts tikai tādēļ, ka Jēzum ir nācies iežēloties par cietēju sabatā. Jaunajā Derībā brīnumaino dziedināšanu komentāri ir tik plaši un detalizēti, ka to autentiskumu nevar apšaubīt. Jūdi nekad nav nolieguši, ka Jēzus un Viņa mācekļi darīja brīnumus. Tādēļ ir vērts “būt reālistam un ticēt brīnumiem”.