Kas mūžīgajā svētlaimē ir visaugstākais un varenākais?

Kopsavilkumā to var raksturot šādi: kļūt līdzīgam svētajiem eņģeļiem. Visas fiziskās nepilnības un slimības būs pazudušas. Apskaidrotie ķermeņi būs tikai brīnišķīgi un skaisti, jo tie būs līdzīgi Kristus apskaidrotajam ķermenim (Fil.3:21). Tos vairs netraucēs tās vajadzības un tieksmes, kas tik bieži bija raksturīgas šīs zemes dzīvei (Lk.20:34-36).

Svētlaimīgais cilvēks būs līdzīgs eņģeļiem arī debesu kalpošanas ziņā. Svētlaimīgie nav aicināti dzīvot bezrūpīgu un bezdarbīgu dzīvi debesīs, lai gan tā ļoti bieži tiek domāts. Tāpat kā tā Kunga varenie eņģeli “pilda Viņa pavēles, klausīdami Viņa vārda balsi” (Ps.103:20-21), tā ari svētlaimīgie kalpos Dievam Viņa valstībā. Tāpēc “tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo viņam dienām un naktīm viņa namā” (Atkl.7:15) Šī kalpošana nozīmēs arī Dieva slavēšanu. Viņu slavēs “visas tautas, ciltis, tautības un valodas” (Atkl.7:9). Šī slavas dziesma būs “kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana”. Tas būs varens izglābto un svētlaimīgo koris, kas dziedās: “Alleluja! Jo ir sācis valdīt Kungs mūsu Dievs, visuvaldītājs. Priecāsimies, gavilēsim un dosim viņam godu” (Atkl.19:5-8). Debesu kalpošana nozīmē arī lūgšanu. Tas var likties kas neparasts situācijā, kad visas vajadzības un vēlmes ir jau piepildītas. Taču, neskatoties uz debešķīgo pilnību un prieku, viena vajadzība būs palikusi: vajadzība pēc pateicības, slavēšanas un pielūgsmes: “Lieli un brīnišķīgi ir tavi darbi, Kungs Dievs, visuvaldītāj; taisni un patiesi tavi celi, tautu ķēniņ! [..] tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami” (Atkl.15:3-4).

Tomēr, kad svētlaimīgie kļūs līdzīgi eņģeļiem, tas augstākais un varenākais nebūs ne kalpošana, ne arī slavas dziesmas un lūgšanas. Augstākais un varenākais būs viņu dziļāko ilgu piepildīšanās. To jau savā veidā izteica Mozus, teikdams Dievam: “Rādi man, lūdzams, savu godību!” (2.Moz.33:18; Jņ.14:8) Tas nozīmē – tas varenākais, kas vispār var būt ir – redzēt Dievu. Protams, ir brīnišķīgi redzēt svētos eņģeļus, kas agrāk cilvēkiem lielākajā daļā gadījumu bija apslēpti, tāpat arī redzēt un pazīt tik daudzus no svētlaimīgajiem debesis, taču pāri visam ir šis neizsakāmais – redzēt Dievu, redzēt Viņu, kas vairs nebūs Neredzamais; redzēt Viņu – un ne no mugurpuses, kad Viņš jau pagājis garām; Viņu, kas vairs neļaus nevienam krist pie zemes, kad Viņa svētā un mūžīgā godība būs atklājusies (Ebr.11:27; 2.Moz.33:17-23; Jes.6:1-7; Mt.17:1-8; Ap.d.9:3-5). Tāpēc, “kad tas mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1.Jņ.3:2; 1.Kor.13:12).

Redzēt Dievu vienā ziņā nozīmē to pašu, ko redzēt mūsu Pestītāju, Jēzu Kristu. Cilvēka Dēls, mūžīgais Dieva Dēls, ir atklājis mums Dievu (Jņ.1:14-18; 14:8-11; 1.Jņ.1:1-3). Tas ir apstiprināts arī debesīs: redzēt Dievu nozīmē redzēt Jēru. Debesīs mūsu Kungs Jēzus Kristus ir Jērs, kas stāv uz Ciānas kalna un kuru pagodina visi izglābtie: “Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram [..] Tiešām, teikšana un slava, gudrība un pateicība, gods, vara un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!” (Atkl.7:9-12; 14:1-5).

Ar neizsakāmu prieku izglābtie uzlūkos Jēzu, kas ir uzņēmies viņu un visas pasaules grēkus. Šis Jērs izskatās “kā nokauts” (Atkl.5:6; Jes.53:4-12). Pat mūžībā Jēzus Kristus nes savas cīņas un uzvaras zīmes, kuras Viņš rādīja saviem mācekļiem (Jņ.20:19-29; Lk.24:30- 31). Cīna un uzvara ir debesis caurstrāvojošās slavas dziesmas tēma: Izglābtie ir uzvarējuši viņu lielo ienaidnieku “ar tā Jēra asinīm” (Atkl.12:11). Viņa nopelna dēl viņu vārdi ir rakstīti “Jēra dzīvības grāmatā” (Atkl.21:27). Un viņi vienmēr priecāsies, ka var redzēt Dieva seju, ka var “stāvēt goda krēsla priekšā un Jēra priekšā” (Atkl.7:9) un būt debesu pilsētā, “jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs” (Atkl.21:23).