Kad naktstauriņi un maijvaboles sitas ap laternas gaismu

Redzi, tas ir tā kā, kad naktstauriņi un maijvaboles nositas pret laternas gaismu, domājam to uzlecošu saulīti esam. Ja gribot kukainīšiem palīdzēt, Tu savā gudrībā vienu lukturi izdauzīsi – Tie aizskries pie nākamā, bet ja savā spēkā izsitīsi visus, tad visticamāk tiksi tiesāts par kaitniecisku darbību. Ja nedarīt neko – iespējams, ka neviens no tiem rīta gaismu nesagaidīs.

Vai redzi draudziņ saulīti?
Vai gaiša tā, jel pastāsti!
Es tevim gribu lidot līdz,
Un lai mums ceļā die’s palīdz.

Un kas ir spārnos pacēlies
Par muļķi negrib izlikties
Tas akli laižas akliem līdz
Un ceļabiedriem izpalīdz.

Jo tālāk lido – drošāks prāts
Tak nevar būt, ka viens es tāds
Lai ar uz aklo lidoju
Daudz apkārt gudru padomu.

Ja stingrāk notur fokusu,
Tad samanīt var atblāzmu.
Nāk strauji gaisma spilgtāka,
Bet bāc, tā vella laterna!

Es padalos ar liecību
Kā reiz uz gaismu lidoju.
Un man ir mana pieredze
Kā bojā gāja paauze.

Es zinu kā man paveicies,
Ka laikā nācās apstāties
Un tikai spārni apsvila
Bet dzīvība vēl palika.

Nav spēka otreiz sevi dzīt,
Nu varu tikai pasmaidīt.
Kad saulīti tu redzēsi,
Uz laternu vairs neskriesi.

Redzi, tas ir tā, kā kad naktstauriņi un maijvaboles sitas ap laternas gaismu, domādami to uzlecošu saulīti esam. Tamdēļ Es jūs sūtu ik vakaru izlikt tīklus ap laternām un rīta pusē izlasīt no tīkliem sapinušos … lai tiem, kas vēl dzīvi, no acīm solidolu notīrītu.