Sakramentāla vienība ar ķeceriem nevar pastāvēt

Mūs interesē ciešā sakarība starp “miera sveicienu” un “lāstu”, miera un mīlestības skūpsts, kurš pauda baznīcas vienotību, un tai pat laikā nelokāmā shizmatiķu un ķeceru izslēgšana no Vakarēdiena un tādējādi arī no baznīcas.

1.Korintiešu vēstules nobeigumā, kurš ir vērsts pret draudzes šķelšanos Korintā, stūrgalvīgie shizmatiķi saņem lāstu: ” Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts.” (1.Kor.16:22)

Jo nevar būt, ka tāds, kurš aukstasinīgi šķeļ draudzi, kas ir Tā Kunga miesa, mīl Kungu. Romiešu vēstulē pamudinājumam sveicināt vienam otru mierā ar mīlestības skūpstu, un apliecinājumam, ka Romas draudze šajā skūpstā ir saistīta vienā veselā ar visām Kristus draudzēm, seko izteiksmīgs brīdinājums pret ķeceriem: “Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies; vairieties no viņiem! Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis.” (Rom.16:17-18 salīdzinājumā ar 1.Kor.16:20)

Baznīcas vienība, visdziļākā un intīmākā vienība, kāda pastāv, prasa nelokāmu norobežošanos no ķecerības (1.Jņ.4:1-7; 2.Jņ.9; 2.Kor.6:14), tādēļ ka tā vienlaikus ir gan vienība starp ticīgajiem, gan vienība ar trīsvienīgo Dievu (1.Jņ.1:3). Un atdalīšanās būtības izpausme ir Vakarēdiena saņemšanā un nesaņemšanā. Kanoniskā likuma pamataksioma, ka nevar pastāvēt nekāda “sakramentāla vienība ar ķeceriem (herētiķiem)”, nāk tieši no agrīnās baznīcas, un tās dogmatiskās saknes rodamas Jaunajā Derībā.