Dievs ir izredzējis grēcinieku, lai viņu glābtu

Pārdomāsim to, ko Jēzus saka Jāņa evaņģēlijā 15:16: “Ne jūs mani esat izredzējuši, bet es jūs esmu izredzējis”. Un Pēteris savā 1.vēstulē 1:2 raksta: “Tiem, ko Dievs Tēvs pēc iepriekšējā lēmuma izredzējis.. “.

Es varu jums apliecināt, ka esmu priecīgs un laimīgs par visu, ko Dieva vārds saka par izredzētību nevis tādēļ, ka es saprastu visu, kas saistīts ar Dieva izredzētību, jo es patiesi visu nesaprotu, bet gan tādēļ, ka es zinu, ka Dievs ir izredzējis grēcinieku, lai viņu glābtu. Cilvēks, kas tic, ka ir Dieva bērns, saskaņā ar Bībeles vārdiem zina, ka viņš ir Dieva izredzēts.

Tikai mirkli padomāsim! Mēs tik bieži domājam un runājam pavisam citādi. Mēs domājam šādi: Es stāvu izvēles priekšā – ticēt Dievam vai arī pagriezt Viņam muguru? Es esmu tas, kas izvēlos. Dievs ir viena no iespējām, kuru es izvēlos, ja vien es to gribu. Bet izvēle katrā ziņā ir mana…

Es atceros, kā tas bija jaunībā. Bērna ticības laiks bija pagājis. Mēs bijām pieauguši un prātīgi. Dievs un kristietība bija viena no daudzajām dzīves iespējām. Pasaules uztveres un domu virzieni nāca un gāja, un mēs bijām tie, kas izvēlējāmies… Bija gandrīz tā, it kā Dievs būtu pagodināts tikai ar to vien, ka esam ticīgi.

Bet reiz kādu dienu sirdsapziņa pamodās jaunā nopietnībā. Ar lielu uzmanību mēs klausījāmies un lasījām Dieva vārdu. Un tā skanēja vārdi no kanceles: ‘Tagad tev ir jāizvēlas Jēzus! Tev ir jānodod sevi Viņam! Nodod sevi Dievam pilnīgi!” Un mēs izlēmām, ko darīt – mēs “nodevām sevi Dievam”. Mūsu attiecibas ar Dievu turpmāk bija balstītas tikai uz šo izvēli, proti, mūsu personisko izvēli. Mēs bijām apmierināti, ka esam izdarījuši pareizo izvēli!

Varbūt ar laiku kļuva grūtāk. Mēs sākām domāt, vai mūsu atgriešanās un nodošanās ir bijusi no visas sirds. Bet varbūt, ka ne? Ja tā, tad bija jānodod sevi Dievam par jaunu – šoreiz tas nozīmēja visas dzīves, gribas, saprašanas pilnīgu nodošanu Dievam. Kas negrib atgriezties, tas netaps glābts.

Ir ļoti svarīgi būt skaidrībā par to, kāds ir mūsu patiesais stāvoklis Dieva priekšā. Mēs to sākam saprast tad, kad Dievs nāk pie mums savā vārdā, nolikdams mūs uz ceļiem. Tad mēs ieraugām, ka esam pazuduši grēcinieki, pakļauti Dieva dusmām. Kad sirdsapziņa ka sava grēcīguma un neticības dēl cilvēks ir ceļā uz elli, tad ir tā, it kā zeme atvērtos zem kājām.

Tikai tad cilvēks sāk saprast, ko tas nozīmē – iet pazušanā. Ar to vien nepietiek, ka saka – cilvēks “var nonākt līdz” pazušanai. Mēs esam pazuduši un pakļauti Dieva dusmām, kamēr Dieva žēlastība mūs nav izglābusi. Tad cilvēks sāk aptvert, ka izšķirošais viņa pestīšanā nav tas, vai viņš to grib, bet. gan – vai Dievs to grib. Bībele saka: “Ne no cilvēku gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības”. (Rom.9:16) Būtiskais nav tas, ka es gribu nodot sevi Dievam, bet patiesi apbrīnojami, jā, pat neticami, ir tas, ka Dievs vēlas mani, grēcinieku, glābt.

Bet vai Dievs vēlas mani glābt? Šis ir pamata jautājums un izejas punkts. Nav brīnums, ka cilvēki uzdod jautājumu par savu izredzētību. Jo mēs taču neesam pelnījuši pestīšanu! Par šīm lietām Luters runā savā ievērojamā darbā “Par gribas verdzību”, kur kādā vietā viņš raksta:

“Vairākkārtīgi doma par Dieva iepriekšizredzēšanu ir ievedusi mani visdziļākajos izmisuma bezdibeņos, tā, ka es pat nožēloju, ka esmu piedzimis, – līdz beidzot es izpratu, cik svētīgs ir šis izmisums un cik žēlastība tuvu.”

Nekāds ļaunums nav noticis tam, kas ir nonācis nopietnās pārdomās par savu izredzētību. Tādas pārdomas ir patiesi svētīgas.