Sludināt pagāniem brīvību no Bauslības

“Pēc tam, pēc četrpadsmit gadiem, es atkal nogāju uz Jeruzālemi kopā ar Barnabu, līdzi ņemdams arī Titu.” [Gal.2:1]

Pāvils mācīja, ka pagāni tiek attaisnoti tikai ar ticību, bez Bauslības darbiem. Kad viņš šo pasludinājumu bija izplatījis visās vietās pagānu vidū, viņš nāca uz Antiohiju un sludināja to mācekļiem. Tie bija ļaudis, kuri no mazām dienām audzināti Bauslībā. Tie iebilda Pāvilam, jo viņiem nepatika, ka šis apustulis pagāniem sludina brīvību no Bauslības. Sākās ļoti dedzīgs strīds, kas radīja jaunus nemierus. Pāvils un Barnaba stingri palika pie saviem uzskatiem, apliecināja un sacīja: visur, kur vien mēs pagānu vidū sludinājām, Svētais Gars nāca pār tiem, kas uzklausīja Vārdu.

Ja nu Gars nāca pār tiem, kuri dzirdēja tikai par ticību, tad ir skaidrs, ka ar šādu zīmi Svētais Gars ir atzinis par pareizu pagānu ticību. Iepriekš, kad tika sludināta Bauslība, neviens neko tādu nebija pieredzējis.

Jūdi un daudzi no farizejiem, kuri bija kļuvuši ticīgi, tomēr joprojām dedzīgi cīnījās par Bauslības goda uzturēšanu, ar lielu sašutumu nostādamies pret Pāvilu, uzstāja, ka Bauslībai jātiek ievērotai un pagāniem jāsaņem apgraizīšana, citādi tie nevar tapt pestīti.

Pāvils redzēja, ka šis strīds un runas ar katru dienu pieņemas spēkā, turklāt saņēma brīdinājumu ar Dieva atklāsmi, viņš pēc četrpadsmit devā uz Jeruzālemi, lai pārrunātu savu Evaņģēliju ar apustuļiem; tomēr viņš to darīja nevis sevis paša, bet savas tautas dēļ.

Pāvils ņem līdzi divus lieciniekus — Barnabu un Titu. Barnaba palīdzēja Pāvilam sludināt pagāniem brīvību no Bauslības. Viņš bija redzējis, ka pagāniem, neapgraizītajiem, kas bija brīvi no Mozus Bauslības, sprediķa laikā par ticību Kristum tika dots Svētais Gars. Savukārt Tita bija ne tikai kristietis, viņš bija bijis pagāns.