Pēteris apstiprināja un nostiprināja Pāvila autoritāti

Noklausies šo e-publikāciju

“..vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem.” [Gal.2:9]

Tas ir, kad apustuļi dzirdēja, ka es no Dieva esmu saņēmis aicinājumu un pavēli sludināt Evaņģēliju pagānu vidū, ka Dievs ar manu starpniecību ir darījis daudz brīnumu, tāpat arī, ka ar manas kalpošanas palīdzību tik daudzi pagāni nākuši pie Kristus atziņas, ka pagāni bez Bauslības un apgraizīšanas, tikai ar ticības pasludinājumu saņēmuši Svēto Garu, — tie slavēja Dievu par to žēlastību, kas man dota. Par žēlastību, ka viņš no baznīcas vajātāja un postītāja bija kļuvis par apustuli, ka pats Kristus viņu bija mācījis un bagātīgi apveltījis ar garīgām dāvanām.

Ar šo stāstu Pāvils parada, ka Pēteris ne tikai pazemīgi atzina par dievišķām lietam, bet arī apstiprināja un nostiprināja Pāvila autoritāti un Gara dāvanas, kas viņam bija dotas — ne ka priekšnieks un devējs, bet kā brālis un liecinieks. Tieši to pašu darīja Jēkabs un Jānis. Tādēļ — Pāvils saka — tie, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, ir manā puse, nevis pret mani.

Viņi sacīja: mēs esam amata biedri, un mums ir kopība mācībā, proti, mums ir viena un tā pati mācība, mēs sludinām to pašu Evaņģēliju, to pašu Kristību, to pašu Kristu, ko tu. Taču mēs spriežam, ka apgraizīto un neapgraizīto dalījums nedrīkst traucēt mūsu kopībai, jo mēs visi sludinām vienu un to pašu Evaņģēliju.