Vai žēlastība ir ģeķība?

“Tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” [Ebr.2:18]

Jēzus Kristus spēj palīdzēt visos kārdinājumos. Par to mums liecina Svētie Raksti. Tādējādi tiek atklāta lielā Dieva žēlastība, ko apustulis Pāvils nosauca par ģeķību jeb muļķību cilvēciski spriežot.

Pārdomāsim jautājumu par maldu mācītājiem un viņu mācību sekām. Arī tā ir nemitīga kārdināšana šajā pasaulē.

Bet vai vienmēr ir tā, ka ganāmpulkā, kurš mierīgi, bezbēdīgi ganās, no malas iebrūk vilki? Jā! Notiek arī tā, taču tas nebūt nav izsmeļošs apraksts situācijai, kad draudzei par galvu uzmetas maldu mācītājs, vai arī baznīca aiziet pa plato ceļu, novirzīdamās no Kristus mācības.

Katrs svarīgs kristīgās mācības jautājums ir jāaplūko divu un vairāku aspektu savstarpējā spriedzē. Tā tas ir arī ar maldu mācītāju problēmu.

Raksti liecina par draudzes, baznīcas nomaldīšanos, jo tās sev aicina mācītājus pēc pašu iegribām – pēc sludinātā atbilstības savai pārliecībai, savai patikai un labsajūtai, savai “ausu niezei”. [2.Tim.4:3] Tādējādi, ārēji ticot Dievam, ir iespējams ļoti labi ticēt sev. Būtībā tas ir pirmā baušļa pārkāpums, kā raksta Pāvils, “Ar riebumu novērsdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus?” [Rom.2:22] vēršoties pret “egoistiem”, jeb sev ticošajiem, kas it kā nepielūgdami elkus, tos tomēr pielūdz.

Patiesai draudzei ir jāsaglabā skaidra Dieva vārda mācība, nevis tikai kristīgas draudzes nosaukums. Glābšanu no grēka, velna un mūžīgās nāves dāvā vienīgi Dieva vārds, nevis piederība draudzei pati par sevi. Ja draudze vai baznīca ir zaudējusi spēju izvērtēt sludināto mācību, tā pati ir novirzījusies no Dieva un kļuvusi par interešu klubiņu, kur “egoisti” ir mierā viens ar otru. Ikviena kristieša pienākums ir pamest šādu, vārda pēc kristīgu, kopību, jo šeit ir spriedze starp kristieša individuālo ticību Kristum, un kopību vienojošo ticības apliecību. Šī spriedze agri vai vēlu pārvēršas par spriedzi starp Kristus vārdiem un cilvēcisko filozofiju. Šī cilvēciskā filozofija būtībā ir pašpaļāvība, iepretī paļāvībai uz Kristu, tādējādi tiek godāts cits dievs, un ir zaudēta pestīšana.

Paliekot vietā, kur nav pestīšanas drošības, nav patiesas barības ticībai, kuru cilvēks pats nedz rod, nedz spēj paturēt, cilvēks var mierināt sevi vienīgi ar čūskas vārdiem: “Jūs nemirsit vis”, [1.Moz.3:4] mēģinot aizmirst, ka ģeķība (t.i. nekonsekvece) [1.Kor.1:18; 1.Kor.3:17] jeb Dieva žēlastība, kas ļauj uzdīgt patiesai ticībai arī vietā, kur Dieva vārds tiek pielāgots cilvēka prātam, spēj pārvērsties gudrībā (t.i. konsekvencē), jo “Dievs neļaujas apsmieties.” [Gal.6:7]

Ģeķības pārtapšanu gudrībā parāda pats Dievs: “Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” [1.Kor.15:33] Tas nav teikts kā par varbūtību, bet par faktu, kas norisinās šodien un tieši tagad, tādējādi spriedze kristieša dzīvē starp brīnišķīgo Evaņģēlija vēsti “tava ticība tev palīdzējusi” [Mk.10:52] un “ne katrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā.” [Mt.7:21] Tas ir aktuāli ik brīdi. Risinājums ir Kristus vārdos, kas ir Kristus pats, “jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā, tāpēc caur Viņu mūsu – āmen Dievam par godu.” [2.Kor.1:20]

Cilvēku spēj izglābt vienīgi palikšana Kristus vārdos. “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” [Jņ.8:31] “Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” [Kol.2:8]