Jāņa Vanaga ievainotā baznīca

“Jo Jānis atnāca, viņš ne ēda, ne dzēra; un tie saka: viņam ir ļauns gars. Cilvēka Dēls atnāca, Viņš ēd un dzer: un tie saka: redzi, kāds negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs..”

Ar cieņu, Ilārs.

Mīļie draugi, ir pienācis laiks man iesaistīties šajā diskusijā kā filozofam, citādāk dažu labu ļoti nomāc šaubas, bet tās kā zināms draud ne tikai ar bīstamu dvēselisku destrukciju – sirreālu sevis apercepciju un pretrunīgu pašapjēgsmi – bet ar vēl bīstamākām lietām, proti, ar ticības zudumu.

1. Vispārējais: ontiskā evidence

Redzat, visā šajā lietā nedrīkst aizmirst vispārējo cēloni. Kad tas pazūd, tad arī atsevišķie fenomeni pēkšņi sāk kļūt neskaidri, pat sirreāli (kā tam, kas sevi sauc par Šaubām… brr, kāds šausmīgs pseidonīms…). Tad miglā tinās arī viss, kas no tā izriet un iestājas idnetitātes antagonisms, personības dalīšanās, šizofrēnija – par to (lasi manu iepriekš repliku). Bet, kad ir skaidrs vispārējais cēlonis, tad arī atsevišķā veidols kļūst viennozīmīgāks (starp citu, tad lielāka skaidrība rodas arī ar tiem jēdzieniem, kas saistās ar vārdu “sirds” un “apziņu” un tam atbilsotšu “lēmumu). Filozofiskajā refleksijā to sauc vispārējā un atsevišķā dialektikas pārvaldīšanu. Tā nozīmē spēt lielā mērā saprast lietu būtību, redzēt atsevišķus fragmentus (fenomenus) vispārējās jēgas horizontā.

Tad nu lūk: šis vispārējais (evidentais fakts) šīs diskusijas sakarā ir tas, ka Latvijas luterisms 1990. gadu pirmajā pusē, kāds tas toreiz pastāvēja LELB ietvaros dziļa doktrinālā mijkrēšļa apstākļos, uzņēma noteiktu, no ortodoksa luterisma prom vedošu virzienu. Tas ir kā uz delnas un par to saprātīgi ļaudis (plašajās ārzemēs)netaisās diskutēt, neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi stāv.

2. Atsevišķais: vietējā specifika.

Kā tas notika, tā ir tā atsvišķā jeb vietējā īpatnība. Īstenībā nenotika nekas “tāds”, bet gan tikai – luterisms Latvijā ar savu mērogu iekļāvās visas pasaules apritē. Apustuliskās sukcesijas idejas un citi pāvestības restaurācijas momenti nav kaut kur te uz vietas izgudroti vai atklāsmē saņemti stratēģiskie virzieni (neatkarīgi, ko par to domā paši stūrmaņi). Tā nu Latvijas luterisma “trallītis” (nebūtu pareizi LELB iedomāties kā okeāna laineri) sāka kuģot pa liberālā luterisma straumi – sauksim to par “PLF Streem”. (O, es dzirdu aiz šasutuma kliedzam daudzus, bet, mīļie draugi, tas neko namaina – liberālisma piemaskēšana ar katoļu idejām un vai liturģiskās modes lietām, pat aiz paša lepni izslietās konservatīvā kristieša krūts – it doesn’t matter). Likumsakarīgi, ka daži negribēja kuģot līdzi un izkāpa no šī kuģīša glābšanas laiviņā, kurai vajadzēja kaut kā ar Dieva palīgu saglabāt veco kursu.

Mīļie draugi, paanalizējiet 19.gs. notikumus, sākot ar 1830. gadu! Ne par velti es par to tik cītīgi rakstu tādā avīzē “Latvijas Luterānis” (kura, protams, jums kā oficāli aizliegta literatūra nav obligāti jālasa!). Kāds izcils luterāņu teologs – Hermann Sasse – jums palīdzēs iegūt zināmu sistēmu vēsturiskā materiāla analīzei, resp., viņa vēstules luterāņu mācītājiem.

Vienvārdsakot, LELB vairs nav vienīgā iestāde, kas Latvijā ir saistīta ar luterisma vārdu. Protams, ka dažiem ir skrobe par tiem “dažiem”. Tomēr “tie daži” tagad ir jau krietni pāri pa pustūkstoti un tā ir KLBL. Es atkal dzirdu svilpienus un sašutuma pilnus saucienus: “nost, sekta, šķeltnieki utt” (es tos dzirdu arī kā mācītājs savā realajā kalpošanā). Nepatika, apsūdzības, uzstājoties aiz šķietamas baznīciskuma maskas, sliktas emocijas utt. – arī tas vairs neko nemaina, mīļie draugi! Mazās laiviņas kurss seko Luterisko ticības apliecību (LTA) merediānam. Kapēc? Tāpēc! Ticības apliecības jautājums ir par patiesību un dzīvību. Protams, ne mēs, ne pats Dievs jūs gribētu aizkavēt ticēt tam, kā jūs paši gribat.

Vēji svilpo, un tie uz lielākā kutera sāk apšaubīt mazo pastāvēšanas likumību. Mazie arī ir ņipri, un tikai bāž viņiem acīs LTA un saka: redzi, te ir mūsu dzīvības un likumības sertifikāts, tie ir mūsu uzticamie ieroči! Mazajiem, ja viņi paliek savu LTA ietvaros – šajā spriedumu sistēmā – tik tiešām ir sava neapstrīdama taisnība, patiesība, likumība. To viņiem arī nav grūti pierādīt, kā to redzam šajā diskusijā. Bet lielajiem te ir problēma: viņi, neskatoties ne uz ko, tiecas apšaubīt, apsūdzēt. Bet tad, kad labāka teoloģiskā argumeta spēks piespiež pie sienas, viņi augstprātīgi klusē. Viņi ir aizkaitināti: kā šie te nelikumīgie vispār drīkst!

Citiem vārdiem: lielais metās virsū mazajam. Kādā argumetācijas sistēmā tas būtu iespējams? Bībeliskajā? Hmm, te nu viņiem faktiski nav nekādas šanses. Tas gan būtu iespējams ar klasiskiem liberālteologu apsvērumiem: “kas tā par cietpaurību un atpalicību, šie te paštaisnie atpakaļ rāpuļi, kas nesaprot, kurp mūsdienās virzās visa kristietība! utt. utprj.”. Liberāļu spriedumu sistēmā – viņu kristietības interpretācijā – šiem spriedumiem tik tiešām būtu sava (relatīva) loģika.

Bet vietējā jeb Latvijas īpatnība ir tāda, ka lielie uzbrukumam negrib lietot liberālteologu argumentus. Viņiem ir kauns būt liberālteolgiem, ne tikai par luterāņiem… (O, Kāda difūzija un kāda identitātes sašķeltība! Ne šurpu ne turpu…). Vienīgais, kas atliek – tā ir demagoģija! Vecā, labā un šķiru cīņās pārbaudītā metode. To vislabāk ir īstenot RKB mācības piesūcināta institucionālisma aizsegā. Tad nu uz priekšu, mīļie draugi!

Tikmēr mazie sit pretī. Viņiem nav daudz jadomā – viņi dragā tikai vienu – LTA, LTA, LTA! Un, redziet, mīļie draugi, tas ir tas mazo spēks: viņu konsekvence. Sauciet, ko gribat, rejat cik gribat, bet mazo karavāna iet tālāk. Tur nekā nevar darīt.

Lielo vidū ir vēl viena problēma, kas padara viņu cīņu par daudz grūtāku: galvenie mazo pastāvēšanas likumības noliedzēji ir personas, kurus grauž dziļa iekšēja pretruna. Tie ir ļaudis ar polsītu sirdsapziņu: viņi arī grib sevi saistīt ar LTA teoloģiju (tas ir labi, tā ir saprotama un svētīga vēlme un kaut kādā mērā arī pat LELB ietvaros iespējama lieta!), bet, lai to izdarītu tajā pretrunīgajā vidē, viņiem vispirms ir jāapsūdz mazie – jānoraida viņi, lai būtu vairāk leģitmācijas viņu pašu eksistencei (tā viņiem šķiet). Šim nolūkam viņi mēģina lietot LTA argumentus, bet, ak, manu vai! Tie taču beigās vēršās pret viņiem pašiem.

Noslēdzot: es nebūt neapgalvoju, ka visi LELB “luteriskie elementi” būtu liekuļi tikai tāpēc, ka viņi nav gājuši tādu ceļu, kā es (tie, kas paliek “in statu confessioni”, tas ir tie, kas heterodoksā situācijā publiski apliecina savu luterismu un visu, kas no tā izriet, nu nekādā ziņā nav pelnījuši, ka tiktu apšaubīts viņu LTA patiesīgums. Bet es pazīstu tikai vienu tādu no esošajiem, viņa vārds nav jāslēpj zem interneta segvārdiem, to var nosaukt atklātībā: tas ir Aleksandrs Bite. Vēl jo vairāk, ka viņš pats to nedara: visi zin, kāds viņš ir un ko viņš apliecina. Viņu visādi apceļ un aprunā LELB, be es priecāšos par katru nākošo. Jo vairāk tādu “aleksandru”, jo labāk. Bet jūs taču paši, mīļie draugi, zinat, ka tāds kuteris kā LELB nevar atļauties pārāk daudzus “aleksandrus” …, savādāk vēl atgriezīsies tajā kopēji nīstajā virzienā).

Es tāpat uzskatu, ka tie “luteriskie elementi”, kas uzbrūk KLBL, nav liekuļi, tā teikt, pēc savas sirds, bet gan piespiedu kārtā, ņemot vērā savu traģiski plosīto identitāti.

Bet kas attiecas uz dažādām niansēm, reminiscencēm par atsevišķiem notikumiem, par ko, piemēram, grib zināt “1 no Lelb – the number one from LELB”, – mīļie draugi, visu cieņu, bet konkrēti spēju atbildēt tikai konkrētiem cilvēkiem. Rakstiet savā vārdā, tad parunāsimies, manis pēc, arī internetā.

Tāpat, ja kāds saka, ka viņš mīl LTA, bet nemīl mūs, tad es to varu saprast, bet ar tādu varu turpināt runāt tikai konkrēti, zinot, kas tā par personu, kam būtu jāpaskaidro dažas atsevišķās fineses. Citādi būs tikai viens juceklis un šī diskusija ir sevi izsmēlusi, jo zaudē kopsaistību starp vispārējo un atsevišķo.

Iesaku jums , mīļie draugi, pa vakariem studēt klasisko filozofiju – gan antīko, gan arī postantīko. Nevis tādēļ lai iegūtu argumentus teoloģiskam disputam, bet lai sāktu izparast vispārējā un atsevišķā dialektiku, kas ir jebkura sakarīga sprieduma veidošanas pamats.

Bet kā mācītājs mācītājiem es iesaku (kaut arī zinu, ka jums tas dikti nepatīk), beidziet reiz visi krist virsū vienam vīram (Ilāram), aiz viņa stāv viss mūsu pulciņš. Bet krītot virsū visiem mums, allaž paturat atmiņā Rakstus, kuri saka, ka labāk nevajag apcelt mazāko, kas sludina Kristu, bet gan viņu kā savu tuvāko visādi veicināt, visu labu par to runāt utt. Arī mēs gribētu runāt par jums tikai labu. Palīdziet mums (!), lai mēs no to varam darīt, lai mums nav pastāvīgi jāatšaudās.

Ar Dieva palīgu, mīļie draugi!

paldies par Jūsu rakstīto. Tas, ko Jūs sakāt man izklausās patiesi un arī tīri cilvēciski, šā vārda labākajā nozīmē.
Mani ļoti priecē arī Jūsu attieksme pret Luteriskajām ticības apliecībām. Vienmēr vajadzētu atcerēties, ka šī pieķeršanās LTA nav ideoloģiska, bet tā ir turēšanās pie Svētajiem Rakstiem, pie pareiza Svēto Rakstu skaidrojuma. Es šaubos vai pašreizējā brīdī, kad jau vairākus gadus esmu bijis šķirts no LELB norisēm, es varu sniegt kādu daudz maz vērā ņemamu stāvokļa analīzi, taču ar vispārīgiem novērojumiem un pārdomām varu padalīties.

LELB tāpat kā PLF nav homogēns jeb viendabīgs organisms. Konfesionālais spektrs tajā ir plašs: Jūs varat tur redzēt gan Romas katoļu baznīcai simpatizējošus mācītājus un draudžu locekļus, gan samērā konservatīvus luterāņu, bet arī harizmātiski un galēji entuzisatiski noskaņotus ļaudis. Ar vienu vārdu sakot LELB trūkst vienotības kristīgajā mācībā. Protams, to cenšas dažādi notušēt, bet tā ir realitāte un, kā Jūs pareizi piezīmējāt, sāpīga realitāte.

Jautājums ir – kā pret to attiekties un izturēties? Ir iespējams palikt un censties kaut ko mainīt ar savu palikšanu, ir iespējams aiziet un censties kaut ko mainīt ar savu aiziešanu. Sāpes un grūtības paliks abos gadījumos. Studējot Rakstus un Ticības apliecības, es esmu pārliecinājies, ka Bībele un Apliecības māca runāt un, ja tevi neklausa, aiziet. Šajos gados esmu pārliecinājies arī par to, ka mana aiziešana ir nesusi daudz vairāk augļu LELB, nekā laiks, ko es pavadīju tur. Esmu bijis brīvs no intrigām, baznīcas politikas un nemitīgiem cīniņiem. Man ir bijusi iespēja paraudzīties uz lietām no malas, tās mierīgi analizēt un par šiem jautājumiem rakstīt.
Es gan nevienu neaicinu un nekad neesmu aicinājis atstāt LELB vai kādu citu baznīcu. Runa ir bijusi vienmēr par bībelisko principu, ka Dievs aizliedz atrasties tādā baznīcā, ar kuru cilvēku nevieno viena un tā pati ticība.
Es esmu nonācis pie tādas pārliecības, ka mana ticība ievērojami atškiras no vairāku LELB grupējumu uzskatiem. Šā iemsla dēļ es pats vairs neesmu LELB. Arī man šī nošķirtība sāp un neesmu pie tās nonācis ar vieglu sirdi, bet tās ir realitātes, kas nekādā veidā nav atkarīgas no manis. Es apzinos arī, ka ir ārkārtīgi bīstami rīkoties pret savu sirdsapziņu un censties neredzēt un nedzirdēt to, ko es redzu un dzirdu.
Novēlu Jums uzcītīgi un uzticīgi turpināt lasīt Rakstus un mūsu baznīcas aliecības. Domāju, ka mūsu sirdis ir vienotas ar vienu ticību mūsu Kungam. Ja tas būs Viņa labais prāts, tad iespējams kādu dienu varēsim to arī kopīgi apliecināt un svinēt ārēji, bet pagaidām centīsimies katrs godīgi darīt savu darbu.

Ar cieņu, Ilārs.

P.S. Domāju ka Jūsu vectēvs ir bijis goda vīrs un Jums vajadzētu ar viņu lepoties. Kad iedomājos, ko viņam nācās tur zem grīdas pārciest, šausmas pārņem! Droši vien viņš būs smēlis spēku un izturību arī domādams par saviem bērniem, mazbērniem un Jums, par to, ka dzīvs viņš būs jums visiem vairāk vajadzīgs nekā beigts. Manu vectēvu nošāva kara pēdējās dienās, un man viņš ļoti pietrūka…