Ticības dzīve praksē

“Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā.” [1.Kor.4:20]

Tas ir nopietns teksts. Ikvienam savā sirdsapziņā jāmācas to atzīt. Kas Dieva troņa priekšā grib stāvēt glābts, tas nedrīkst šo patiesību nevērīgi ignorēt, bet tam jāpiesauc Svētais Gars, lai tiek dota žēlastība to pārdomāt un nopietni sevi pārbaudīt.

Tas, ka “Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā”, ir ļoti svarīgs atgādinājums, jo, pirmkārt, ikviena cilvēka sirds ir tik ļauna un viltīga, nepatiesības, melu, krāpšanas un liekulības pilna, ka vienmēr pastāv briesmas, ka tā pievils pati sevi ar šķietamu garīgumu, ar nominālu kristietību, ar atziņu un ārēju ticības apliecību, kurai nepiemīt kristietības īstā dzīvība un spēks.

Otrkārt, šis aplūkojamais teksts ir Dieva vārds, kas sacīts īstajā laikā [Mt.24:45], jo laiks, kurā patlaban dzīvojam, vismaz daudzviet ir tāds, ka kristiešiem ir jāpievērš īpaša uzmanība tam, ka “Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā”.

Ir tiesa, ka visos laikos un visās vietās garīgi atmodinātu cilvēku vidū arvien būs kādi, kas pievils paši sevi vienīgi ar zināmu atziņas un gudrības devu un dievbijības ārējo veidu, bet noliegs tās spēku [2.Tim.3:5]. Bet dažkārt notiek arī tā, ka veselas draudzes samierinās vienīgi ar vārdiem un zināšanām. Šādos laikos un vietās ir īpaši svarīgi atcerēties, ka Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā.

Mēs nevēlamies ignorēt to, kāda bija situācija draudzē, kurai apustulis rakstīja šos bargos vārdus. Tā bija Korintas draudze. Pāvils bija sludinājis viņiem Evaņģēliju ne “pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē” [1.Kor.2:4].

Viņš bija pasludinājis tiem Dieva padomu attiecībā uz mūsu pestīšanu, un viņi to bija saņēmuši sirds vientiesībā un tikuši svētīti ar sirsnīgu ticību. Taču drīz viņus pārņēma tāds gars, kas visu uzmanību veltīja nevis dzīvei, bet mācībai un tās mācītājiem. Tie iestājās par Pāvilu vai Kēfu, vai Apollu un teica: “Es turos pie Pāvila, otrs: es pie Apolla, trešais: es pie Kēfas, bet ceturtais: es pie Kristus” [1.Kor.1:12].

Bija skaidrs, ka viņi maz domāja par to, cik sliktā stāvoklī ir viņu iekšējā dzīve, cik ļoti maz Evaņģēlija mācība un tās spēks ir ietekmējis viņu sirdis un dzīvi. Tādēļ viņu vidū notika briesmīgas lietas, taču viņi nemaz neraizējās. Turklāt viņi pat bija ar sevi apmierināti, uzpūtīgi, spēcīgi un pārdroši, kaut viņu stāvoklis bija ļoti bēdīgs.

Šajā nodaļā, no kuras ņemts mūsu teksts, apustulis saka: “Jūs jau gan esat tapuši bagāti un sākuši valdīt bez mums. Kaut jūs valdītu, ka arī mēs ar jums kopā varētu valdīt. .. Mēs esam ģeķi Kristus dēļ, bet jūs gudri Kristū; mēs nespēcīgi, bet jūs stipri; jūs cienīti, bet mēs nicināti. .. Bet es drīz nākšu pie jums, kad tas būs Tā Kunga prāts, un gribu redzēt uzpūtušos – ne viņu vārdus, bet viņu spēku. Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā” [1.Kor.4:8, 10, 19-20]

Pat ja šis apraksts neatbilst mūsu situācijai pilnībā, tas tomēr ir fakts, ka arī mēs esam bagātāki vārdos, nevis spēkā. Slava Dievam, ka esam bagāti garīgā atziņā, vārdos un izpratnē. Mums ir vairāk garīgas atziņas nekā lielākajiem svētajiem, kas dzīvojuši agrākos laikos.

Patiesi, mēs līdz ar bīskapu Pontopidānu varam sacīt: “Kad raugos uz mūsu priekšgājējiem, tad domāju, ka viņi darīja vairāk, nekā zināja, savukārt mēs zinām vairāk, nekā darām. Viņi līdzinās uzticīgajai Leai ar blāvajām acīm, bet mēs esam kā neauglīgā Rāhele ar skaisto seju.” Tālab mums pati svarīgākā lieta ir prakse un ticības dzīve. Jo debesu valstība nepastāv vārdos, bet spēkā.

Lai vairāmies no idejas, ko daži pauduši un joprojām pauž: it kā mums būtu pārāk daudz ticības sludināšanas, bet par maz svētdarīšanas mācības; it kā ticība tiktu pietiekami daudz sludināta, bet kristietības problēmas būtu jārisina ar bauslības un svētdarīšanas sludināšanu. Nē. Jo tas arvien ir tiesa, ka vienīgi “ģeķīgā sludināšana”, ticības sludināšana ir tā, kas piešķir Garu, dzīvību, spēku un īstu svētdarīšanu. Kur trūkst ticības un dzīves Kristū, tur pietrūkst arī dievbijības spēka un pierādījumu.

Bet problēma ir tāda, ka mēs neņemam šos vārdus pie sirds, lai tie kļūtu par mūsu dzīvi un īstenību, bet tie paliek vienīgi prāta jēdzieni un teorētiskas mācības. Citiem vārdiem sakot, mēs pavadām visu laiku, kārtodami, pulēdami un kopdami savus ieročus, bet tajā pašā laikā ļaujam, lai ienaidnieks ieņem mūsu zemi, nemaz nelietodami savus ieročus cīņā.

Visa mūsu uzmanība ir pievērsta mācībām un koncepcijām, taču tas, uz ko mūs aicina Dieva vārds, tiek aizmirsts: grēku nožēla, ticība, īsta paļāvība, prieks, dzīvība, mīlestība un draudzība ar Dievu Kristū, no kā izriet patiesa svētdarīšana, kas bieži tiek aizmirsta. Taču tas mums draud ar īstās, pareizās mācības zaudēšanu! Un mums pietrūkst tā, kas mums vajadzīgs visvairāk,- Dieva valstības mūsu vidū. “Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā.