Kalpošanas amati Baznīcā

“Viņš ari devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citu par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svēto sagatavotu kalpošanas darbiem, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Ef.4:11-12)

Šie amati ir tikai daži piemēri tam, kas Jaunajā Derībā minēt par Baznīcas darbu (1.Kor.12:27-31). Taču tiem visiem jātiek pildītiem, godājot Dievu, kalpojot brāļiem un māsām Kristū un ceļot kristīgo draudzi (Rom.12:3-8).

Starp dažādiem atšķirīgiem kalpošanas veidiem mums īpaši jāatzīmē divi. Pirmais tiek bieži dēvēts par vispārējo priesterību un nozīmē to, ka katrs kristietis kaut kādā veidā ir aicināts būt par priesteri; (1.Pēt.2:5, 9). Ikviens kristietis pats var izkopt savu garīgo dzīvi. To nevar izdarīt neviens cits, un tādējādi viņš var tikt uzskatīts par sevis paša priesteri. To apliecina ari tas fakts, ka viņš var brīvi piekļūt Dievam bez jebkādu citu personu starpniecības. Bet šis priesterības veids ietver sevi ari noteiktu atbildību par savu tuvāko. Kad kristietis lieto Dieva vārdu, lūdz, piedalās svētdienas dievkalpojumā un saņem sakramentus, viņš sniedz liecību apkārtējai pasaulei. Ikviens savā mājā un savos pasaulīgajos pienākumos ir Dieva aicināts kalpot, saviem brāļiem tās kalpošanas dēj, ko Dievs viņam dāvinājis, tas ir, kalpot “saviem vismazākajiem brāļiem” (Mt.25:40).

Vispārējā priesterība atšķiras no sevišķās priesterības, kura nav izveidojusies no pirmās. Evaņģēliski luteriskajā baznīcā tā bieži tiek dēvēta par garīdzniecību vai par Evaņģēlija pasludināšanas un sakramentu izdalīšanas garīdzniecību. Tā aprakstīta ari Augsburgas ticības apliecības 5; artikulā “Par Dieva vārdu sludinātāja amatu”:

“Dievs radījis Dieva vārdu sludinātāja amatu, devis Evaņģēliju un sakramentus. Tādējādi Viņš dod Svēto Garu.”

Tas aprakstīts ari kā

“Dieva dota vara vai bauslis sludināt Evaņģēliju, piedot un atlaist grēkus, un izdalīt sakramentus”.

Svētie Raksti mums liecina, ka šo garīdzniecību jeb priesterību ir iedibinājis pats Jēzus Kristus (Mt.28:18-20; Jņ.20:19-23; Jņ.21:15-19). Ar savu apustulisko autoritāti dažus no saviem līdzstrādniekiem apustuļi nozīmēja par “avju ganiem”, “skolotājiem”, “bīskapiem” un “priesteriem”. Šāda nozīmēšana saistīta ar roku uzlikšanu un lūgšanām (1.Tim.3:1-13, 2.Tim.2:2; Tit.1:5-9). Tādā veidā garīdzniecības amats ir ticis nodots no paaudzes paaudzē līdz pat mūsu laikiem un tā būs “līdz laiku beigām”. (Mt.28:20)

Garīdznieka amatā var tikt lietoti vienīgi garīgi ieroči. Garīdzniekam, savus amata pienākumus pildot, nav dotas tiesības lietot pasaulīgu varu vai ieročus, vienīgi “gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu” (Ef.6:17; 2.Kor.10:3-4).