Jēzus tiek atklāts kā Dieva Dēls

Šis īpašais notikums nenotiek kristības brīdī, bet tikai tad, kad Jēzus jau izkāpis no Jordānas ūdeņiem. Tātad pēc kristības.

Jēzus ierauga Dieva Garu “kā balodi”. No Svētajiem Rakstiem mēs uzzinām, kādēļ Svētais Gars parādās kā balodis. Šajā sakarā jāatceras divas Rakstu vietas. Pirmkārt – radīšanas stāsts (1.Moz.1:2), kur stāv rakstīts: “un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Gars lidinās pār haosu, kuru Dievs vēl tikai sakārtos, lai izveidotu dzīves telpu paša radītajiem cilvēkiem. Gara kā baloža simbols kļūst skaidrāk redzams stāstā par Grēku plūdiem 1.Moz.8, kur Noa liek balodim trīs reizes lidot pār zemi. Pirmajā reizē viņš lidinās virs plūdu ūdeņiem, kuri iznīcināja visu uz šīs zemes, neatrazdams vietu, kur nolaisties. Otrajā reizē viņš atgriežas ar olīvkoka lapiņu kā zīmi, ka plūdi beigušies. Un visbeidzot trešajā reizē viņš neatgriežas vispār. Tātad balodis simbolizē glābšanu, Dieva tiesas pār cilvēkiem – Grēku plūdu, beigas. Izglābšanas no Dieva tiesas sludināšana ir Svētā.- Gara darbs, tādēļ tas arī parādās baloža veidā.

Otra lieta, kas notiek pie Jēzus kristīšanas, ir balss no debesīm, kura vēsta: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (1.Moz.22:2; Ps.2:7; Jes.42:1; Mt.3:17; 12:18; 17:5; Mk.1:11; Lk.9:35). Dažos Bībeles izdevumos šim pantam ir daudz paralēlvietu norāžu kā Vecajā Derībā, tā jaunajā, kurās arī parādās citāti par mīļo Dieva Dēlu. Šeit top saprotams — Jēzus no Nācaretes ir tas starp cilvēkiem, kurš ir Dieva Apsolītais. Dievs pats izskaidro Rakstos, kurš ir Dieva Dēls. Taču uzmanīsimies! Jēzus šajā mirklī NETOP par Dieva Dēlu! Nē, Dieva vārds atklāj un pasludina, ka Jēzus IR Dieva Dēls. Dieva vārds noņem plīvuru no ļaužu acīm, lai mēs ieraudzītu pirms tam apslēpto Dieva Dēla realitāti.

Izšķirošais šajā izpratnē ir atklātais paziņojums: Dieva Dēls, Mesija, ir atnācis pie mums Jēzū no Nācaretes. Tieši šai vēstij jātop sludinātai visā pasaulē un visiem cilvēkiem.

Paskatīsimies arī šajā vietā atkal uz mūsu pašu kristību. Tad ieraudzīsim, ka Jēzus ir Dieva Dēls no mūžības. Bet mēs par Dieva bērniem kļūstam, kad tiekam kristīti trīsvienīgā Dieva vārdā. Jēzus pēc būtības ir Dieva Dēls, mūžīgais Logos, kurš bija sākumā, kurš pats ir Dievs, kurā pašā viss ir radīts. Mēs kļūstam Viņa bērni Viņa žēlastības dēļ. Tādēļ, ka Jēzus ir mūsu dēļ gājis nāvē, lai mēs caur Viņu saņemtu mūžīgo dzīvību. Ikdienā tas izpaužas pavisam vienkārši tajā, ka drīkstam Dievu uzrunāt kā. mūsu Tēvu lūgšanā: “Mūsu Tēvs..”, tieši tāpat, kā to darīja Jēzus. Vai mēs saprotam un apzināmies, ko tas patiesībā nozīmē? Mēs, mazi, grēcīgi un mirstīgi drīkstam saukt lielo, visuvareno Dievu, kurš visu radījis, par mūsu Tēvu!

Un mēs to ne tikai drīkstam, bet tas mums ir uzlikts par ir Dieva sasniedzamības un kopības ar Viņu lielais brīnums, kurn Viņš mums dāvā caur Jēzu Kristu.