Ko palīdz Vakarēdiena ēšana un dzeršana?

Mēs jau pārrunājām nepieciešamību visu, kas attiecas uz Altāra Sakramentu, uzzināt no Svētajiem Rakstiem. Tādēļ, cenšoties izprast svētību, kuru mums sniedz Kristus miesa un asinis, mums atkal jāpievēršas iestādīšanas vārdiem. Šie Kristus Testamenta vārdi ļoti skaidri mums vēsta, ka Vakarēdienā saņemtā Kristus miesa ir “dota par mums” un “Viņa asinis ir izlietas mūsu grēku piedošanai”.

Tātad Kristus ir iedibinājis Vakarēdienu, lai ar savām dārgajām dāvanām – svēto miesu un asinīm– sniegtu mums grēku piedošanu un līdz ar to arī dzīvību un svētlaimi, “jo, kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime” (M. Luters). Vakarēdienā klātesošā Kunga miesa un asinis ir zīmogs, apstiprinājums tam, ka mūsu grēki ir piedoti Kristus dēļ un šī piedošana, kas nopelnīta visiem, tagad tiek sniegta mums katram atsevišķi. Tas ir raksturīgi gan Kristībai, gan Absolūcijai, gan Altāra Sakramentam, ka katrs to saņem personiski.

Luterāņu baznīca māca, ka Svētais Vakarēdiens ir domāts grēciniekiem, kas apzinās un nožēlo savus grēkus. Tas ir augstākais Kristus pielūgsmes veids, kad mēs pie Viņa nākam pēc grēku piedošanas. Altāra Sakramenta saimnieks ir Tas Kungs. Mēs esam ubagi, kas dzīvo no Viņa dāvanām. Tas ir Viņa Sakraments, un tajā Viņš dod Savas dāvanas – krustā sisto un augšāmcelto miesu un asinis. Par jums, par mums, par mani un tevi, grēku piedošanai. Jo veseliem ārsta nevajag, un Viņš ir nācis glābt grēciniekus.

Tas ir skaidrs no Evaņģēlija, kur Jēzus, satiekot grēcīgus, žēlastību lūdzošus cilvēkus, atbild: “Tavi grēki tev piedoti.” (Mt. 9:2) To pašu Altāra Sakramentā klātesošais Kungs ar mācītāja muti saka šodienas grēciniekiem. Un tas, ko Viņš saka, notiek – Viņa vārdi rada Viņa miesas un asiņu klātbūtni un piedošanu. Un, lai gan mēs jau esam saņēmuši grēku piedošanu Kristības Sakramentā un turpinām to saņemt Absolūcijā, tomēr mēs paliekam grēcinieki visu mūžu, tāpēc piedošanas nekad nav par daudz. “Cilvēkam ir un paliek arī vecā daba – miesā un asinīs, kurā ir tik daudz grūtību un kārdinājumu no velna un pasaules, ka bieži nogurstam un kļūstam nespēcīgi.” (M. Luters) Tāpēc Altāra Sakramentā atkal un atkal no jauna skan Viņa vārdi – “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”.

Tā kā grēku piedošana ir Evaņģēlija vēsts, tad Svētais Vakarēdiens ir Evaņģēlijs. Taču atšķirībā no vispārējās Evaņģēlija vēsts, kuru mēs uztveram ar ausīm un prātu, Svētajā Vakarēdienā šī vēsts tiek saņemta ar muti un sirdi un žēlastība tiek sniegta arī mūsu miesai. Šā iemesla dēļ senajā baznīcā Vakarēdienu sauca par “zālēm pret nāvi”. Mums gan šeit nevajadzētu nodoties tālākiem prātojumiem par veidu, kā tas notiek, bet pietiks, ja uzklausīsim H. Zasses vārdus: “Tāpat kā Pastarās tiesas spriedums tiek jau iepriekš pasludināts Absolūcijā un mūsu nāve un augšāmcelšanās jau notiek Kristībā, tā arī jau tagad Svētajā Vakarēdienā mēs saņemam eshatoloģisku dāvanu. Visas šīs dāvanas ir cieši saistītas. Tie ir vienas un tās pašas pestīšanas dažādi aspekti, kas domāti visam cilvēkam – dvēselei un miesai.. Katru žēlastības līdzekli Dievs ir devis, lai glābtu visu cilvēku. Tāpēc nepareizi būtu noliegt, ka Svētajam Vakarēdienam ir sava nozīme arī priekš mūsu miesas.” Šo domu var atrast arī Mazajā katehismā: “Kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime.” Vēl skaidrāk tas ir izteikts Lielajā katehismā, kur Luters pamudina Altāra Sakramentu uzlūkot “kā īsti svētīgas, mierinošas zāles, kuras tev palīdz un dod dzīvību kā dvēselei, tā miesai. Jo, kur dvēsele ir glābta un dziedināta, tur arī miesai palīdzēts”. Tātad Svētais Vakarēdiens patiesi ir zāles pret nāvi, jo tajā Kristus mums līdz ar Savu miesu un asinīm dāvā arī dzīvību. Tur, kur grēki ir piedoti, tur vairs nav varas grēka lāstam nāvei, bet valda atjaunota dzīvība. Šai garīgajai atjaunotnei seko arī gara augļi – mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība, kā Pāvils to raksta Vēstulē galatiešiem 5:22. Visas šīs dāvanas mums sniedz Kristus miesa un asinis Svētajā Vakarēdienā. Vakarēdienā mēs līdz ar Kristus miesu un asinīm baudām arī debesu svētlaimi un mācāmies saprast, ko nozīmē Jēzus Kristus tuvums. Kā to skaisti apraksta vācu mācītājs Kaspari: “Šeit Jēzus Tas Kungs mums nedāvina savas drēbes, savu bildi, ne sudrabu un zeltu, ne kroni un scepteri, bet Sevi pašu ar visu Savu nopelnu, ar visām Savām debesīm, ar visu Savu pilnīgo mūžības svētlaimi. Šeit mana dvēsele ar Viņa dvēseli, mana miesa ar Viņa miesu, manas asinis ar Viņa asinīm, mana sirds ar Viņa sirdi, mans vājums, nabadzība, trūkums un nepilnība ar Viņa devību, godību un svētumu savienojas, sajaucas, sasaistās un no tā tiek pārņemta.” Bet kā tas var būt? Tas ir arī Lutera jautājums Mazajā katehismā, kuram tūdaļ pievērsīsimies.

Kā ēšana un dzeršana var darīt tādas lielas lietas?

Luters, protams, apzinās, ka “ēšana un dzeršana to gan nedara”. Bet kas tad? Kristus ir pavēlējis ēst un dzert un šādai ēšanai un dzeršanai devis savu īpašu apsolījumu, kāds nav nevienai citai ēšanai un dzeršanai. Taču, lai saņemtu šo apsolījumu, nepietiek tikai ar ēšanu un dzeršanu. Formāla piedalīšanās Altāra Sakramentā, tikai tādēļ, ka citi to dara, vai tādēļ, ka tas izskatās dievbijīgi, vai tikai ieraduma pēc – nedod grēku piedošanu. Sakramenta spēks atrodams nevis ēšanā un dzeršanā, bet Kristus vārdos – “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”. Viņa vārdu dēļ tiek izdalīta un saņemta ne tikai maize un vīns, bet arī Viņa miesa un asinis. Un ar saviem vārdiem Kristus arī saka, ko Viņš ar savu miesu un asinīm mums dos, proti – grēku piedošanu, “kura nes sev līdzi Dieva žēlastību un Garu ar visām tā dāvanām, patvērumu, spēku un vairogu pret nāvi, velnu un visām nelaimēm” (M. Luters). Protams, tas nenozīmē, ka mums būtu Kristus vārdi tikai jāklausās un nevajadzētu ne ēst, ne dzert. Ēšana un dzeršana ir Kristus pavēlēta, un bez tās mēs zaudējam Sakramentu un tā svētību. Taču piedošanas spēks nāk no vārdiem, un tie savukārt prasa ticību, “un, kas šiem vārdiem tic, tas iegūst, ko tie sola, proti: grēku piedošanu” (M. Luters). Dievs Altāra Sakramentā mums piedāvā brīnišķīgas lietas – grēku piedošanu, dzīvību un svētību. Viņš pats arī aicina to visu saņemt, bet, lai to saņemtu, ir jātic tam, ko Viņš dod. Vai tas nozīmētu, ka bez mūsu ticības Vakarēdiena Sakramentam kaut kā pietrūktu? Protams, ne – Sakramentu rada Dieva vārds un pavēle. Sakraments ir un paliek Kristus miesa, kas par mums dota un asinis, kas izlietas grēku piedošanai, vienalga, vai mēs tam ticam vai ne. Taču svētību, dzīvību un grēku piedošanu saņem tie, kas tic Kristus vārdiem, bet tie, kas netic – sodu. Un tā mēs esam nonākuši pie nākamā jautājuma – kā Vakarēdiens saņemams?