Jēzus kalpošanas datēšana

Jēzus un Jāņa Kristītāja kalpošanas ir savstarpējā saskaņā. Par Jāni tiek minēts, ka viņš “bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā” (Lk.1:80). Grieķu valodā vārds “tuksnesis” ir daudzskaitlī: Jānim bija vajadzīgs ilgs laiks, lai sagatavotos kalpošanai, un kā liekas, tuksnesī viņš dzīvoja vairākās dažādās vietās. Matejs viņu novieto sludināt “Jūdejas tuksnesī”. Viņš arī kristīja dažādās vietās; vispirms Betānijā (dažos manuskriptos sauktā par “Betabaru”), tad Ainonā, Salimas tuvumā (Jņ.1:28 un 3:23).

Ir ticis uzdots jautājums, vai Jānis bija saistīts ar saviem laikabiedriem esēņiem. Jau 1880. gados Ederšeims uzsvēra, ka gan pēc apģērba, gan arī pēc pārtikas Jānis atšķīrās no esēņiem. Kaut arī Kumrānā atrastajos pergamentos nekas īpašs nav teikts par esēņu apģērbu, Josifs mums stāsta, ka viņi ģērbās baltās drānās. Kā mēs jau runājām, arī Josifam gribējās kaut ko atzīmēt par Jāņa neparasto ietērpu. Marks viņu apraksta vairāk vai mazāk tādā pašā veidā, sakot, ka viņš “bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu” (Mk.1:6).

Tas vēsta par to, ka Jēzum, lai sagatavotos kalpošanai, nevajadzēja ne īpašu vidi, ne arī neparastu apģērbu vai ēšanas ieradumus. Viņš dzīvoja Savā mīļotajā Nacaretē un nodevās galdnieka amatam. Varbūt tēva agrīnā nāve Viņam uzlika atbildību par jaunākajiem brāļiem un māsām. Tikai pēc kristībām Viņš uz četrdesmit dienām un naktīm aizgāja tuksnesī, kur izcīnīja Savu aicinājumu un pārcieta “mesiāniskās dzemdību sāpes” (Mt.4:1-11, Mk.1:12-13 un Lk.4:1-13). Te galīgajā analīzē bija šādi jautājumi: vai Viņš kļūs par “maizes ķēniņu”; vai Viņš tiecās pēc mācītāja karjeras Savā Templī; vai Viņš uzsāks politisku karjeru? Ir grūti izmērīt šo kārdinājumu nozīmi un dziļumu. Varētu likties, ka tieši šeit sākumā Viņš izvēlējās Cietēja Mesijas likteni.

Par Jēzu mēs varam arī teikt, ka Viņa attieksme stipri atšķiras no esēņu attieksmes. Kumrānas brālība darbojās kā opozīcijas kustība pret Templi; savukārt Jēzus mīlēja Dieva Namu. Attiecībā uz sabatu esēņi bija vēl stingrāki nekā farizeji – pat vistuvākais radinieks sabatā netiktu glābts no nāves briesmām. Viņi daudz runāja par vardarbības izmantošanu, pretojoties ļaunumam, kā rezultātā no viņu rindām nāca daudzi zeloti, kas balstījās uz nogalināšanu un terorismu. Viņi atklāti mācīja, ka ienaidnieki ir jāienīst; Jēzus mācīja, ka mums ir jāmīl ienaidnieki. Esēnim bija aizliegts ieiet grēcinieku sabiedrībā; Jēzus bija grēcinieku draugs un pat mājoja viņu namos. Līdz ar to mēs varam būt pārliecināti, ka Jēzus nedzīvoja pie esēņiem, tāpat arī pirms aicinājuma Viņam nebija nekāda ilga pārbaudes perioda.

Ja cieši seko evaņģēlijiem, tad Jēzus kalpošanai vajadzētu ierobežoties 3-4 gados. Tā turpināja īso Jāņa Kristītāja atklātās parādīšanās laiku. Lūkas 3:1-2 ir pieminēti seši atsevišķi norādes punkti, uz kuriem var vēsturiski noenkurot Jēzus un Jāņa kalpošanas: kad Tiberijs bija imperators (14.-17.gadā), Poncijs Pilāts zemes valdītājs Jūdejā (26.-36.gadā), Hērods Antipa valdnieks Galilejā, viņa brālis Filips valdnieks Iturejā un Trahonijā, Lizanijs valdnieks Abilenē Hermona kalnu ziemeļu pusē un Anna un Kajafa darbojās kā augstie priesteri. Kirenija kandidāts Anna (6.-15.gadā) pēc atkāpšanās no augstā priestera amata, kā šķiet, darbojās kā sinedrija priekšnieks (Ap.d.4:6) un saduķeju priesteru partijas garīgais tēvs. Viņa znots Kajafa (18.-36.gadā) bija Annas marionete visās lietās. Talmuds mums stāsta, ka Anna it īpaši bija vainīgs vienā grēkā – “apmelošanā”, no vienas puses, norādot uz priesteru plašajām biznesa aktivitātēm un, no otras puses, uz faktu, ka Anna manipulēja ar sava laika tiesas pārstāvjiem. Tajā laikmetā “morāle bija sagrauta, tiesa atvērta kukuļošanai, un Svētais Gars bija pametis Israēlu”. Lai sniegtu kādu vēsturisku pietauvošanās punktu, Lūka izvēlējās šos vadošos vīrus no tiem, kuri Jēzus publiskās kalpošanas laikā atradās varas un ietekmes pozīcijās.

Lūka saka, ka “Dieva vārds nāca pār Jāni” ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdīšanas gadā. Augusts nomira 14.gada 19. augustā, bet divus iepriekšējos gadus Tiberijs bija darbojies kā līdzvaldnieks. Alfreds Ederšeims norāda, ka tolaik provincēs bija parasts līdzvaldīšanas periodu uzskatīt par daļu no imperatora valdīšanas, līdz ar to noliekot Jāņa kalpošanas sākumu uz 26.gadu. “Saskaņā ar agrākiem aprēķiniem”, viņš piebilst, “Jēzus tolaik bija trīsdesmit gadus vecs.” Vēlreiz aplūkojot Jēzus kristīšanu, Lūka tiešām saka: “Kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs” (Lk.3:23).

Cits veids, kā noteikt Jēzus kalpošanas sākuma laiku, ir saistīts ar Jāņa 2. nodaļas aprakstu par Lieldienu ceļojumu pavasarī pēc Viņa kristībām. Tad Jēzus runā par Tempļa sagraušanu un paziņo, ka var to uzcelt trīs dienās. Jūdi izbrīnā saka: “Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?” Hērods sāka Tempļa celtniecību 19.gadā, un, skaitot 46 gadus kopš tā laika, mēs secinām, ka Jēzum šie vārdi bija jāsaka Lieldienās 27.gadā. Līdz ar to Jāņa un Lūkas sniegtās vēsturiskās norādes ir pilnīgā saskaņā.

Jāņa un Jēzus kalpošana dabiski izaug uz Vecās Derības pamata. Jaunās Derības kritiķis Hjū J. Šonfīlds piemin, ka ar “15. Tiberija valdīšanas gadu” ir domāts jūdu kalendārais gads, kurš sākās septembra otrajā pusē vai oktobra sākumā 26.gadā. un bija sabata gads. To ir vienkārši pierādīt, atceroties, ka atšķirība starp kristiešu un jūdu laikmetiem ir 3761 gads un 3761 + 26 dalās ar 7. Sabata gadu dēvēja arī par “atlaides gadu” (5.Moz.31:10). Zemei bija jāatpūšas, kreditoriem bija jāatceļ parādi, strīdus vajadzēja pārtraukt un ebreju vergus atlaist brīvībā. Kaut arī jūdi sabata gada priekšrakstus nekad neievēroja pilnībā, tomēr tad viņiem vienmēr bija laiks satikties vienam ar otru. Un tas bija garīgs pārbaudījums (2.Lku.36:21 un Neh.10:32).

Lūka vienīgais no evaņģēlistiem detalizē Jāņa sludināšanas saturu. Kristītājs vēršas pie dažādām auditorijas daļām: vienkāršās tautas, nodokļu ievācējiem un kareivjiem. No vienkāršās tautas viņš prasīja uzlabot mīlestību pret tuvāko, kamēr nodokļu ievācējus un kareivjus norāja par pārmērīgi lielu procentu un naudas izspiešanu. Šeit šķietami skaidri parādās, ka Jānis par savas sludināšanas tēmu ir izvēlējies sabata priekšrakstus no 5.Mozus 15. nodaļas. Jūdiem bija aizliegts būt “cietsirdīgiem vai skopiem” pret saviem nabaga brāļiem, drīzāk viņiem bija “brīvi jādod” viss, ko nabagiem vajadzēja. Kreditoram “būs atlaist, ko tas savam tuvākam aizdevis”. Viņam nebija ļauts “likt nedz savu tuvāko, nedz savu brāli spaidos, jo šī atlaide ir pasludināta Tā Kunga dēļ”. Atbrīvotu vergu nav jāsūta projām “tukšām rokām”. “Apdāvinādams apdāvini viņu no saviem sīklopiem, no sava labības klona un no savas vīna spiedes.” Kaut arī Jānis, lai panāktu atgriešanos no grēkiem, šaustīja ar savu valodu par cirvi pie koka saknēm, tomēr viņš “vēl daudzas citas pamācības deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju” (Lk.3:18).

Trešais paņēmiens, kā datēt Jēzus kalpošanu, ir noteikt Viņa nāves gadu. Šajā jautājumā kritiķi nav nonākuši ne pie kādas vienotības, un par to ir uzrakstīti plaši pētījumi. Lielākā daļa piekrīt, ka Jēzus tika sists krustā 30.gadā, kad, kā teikts evaņģēlijos, jūdu kalendārā nisana mēneša 14. diena iekrita piektdienā. (Jņ.19:14, Mk.15:1 un Lk.22:66) Tanī dienā “visa Israēla draudze” nokāva vienu jēru uz ģimeni (2.Moz.12:1-6). Astronomiskie pētījumi apstiprina šo faktu. Saprotot to, Jēzus kalpošanas datēšana labi saskan ar evaņģēlijos attēloto kopējo ainu.