Mūsu Kungs un mēs

Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem (Rom.14:9).

Ticīgie vienmēr – vai dzīvi vai miruši – pieder Tam Kungam. Šis svētīgais stāvoklis ir Kristus glābšanas darba auglis. Ar Savu nāvi, augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību Kristus ir mūsu Augstais Priesteris un Ķēniņš. Glābt mūs no grēka, nāves un velna varas ir visa izpirkšanas darba mērķis. Ar to Viņš mantojis tiesības apžēlot, glābt un darīt mūs par Saviem kalpiem gan šai laikā, gan mūžībā.

Raksti mudina, lai Viņš ir “mūsu Kungs”, ne tikai dzīvojot virs zemes, bet arī mūžībā pēc mūsu nāves. To izsaka vārdi: “Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem.” Te ir skaidras paralēles – Kristus bija miris un tapa dzīvs, lai Viņa varā atrastos gan mirušie, gan dzīvie.

Tagad mēs zinām, ka Viņa nāve un augšāmcelšanās bija nepieciešama cilvēku glābšanai. Tāpat zinām, ka ikviens glābtais un apžēlotais pieder Tam Kungam, vispirms dzīves laikā virs zemes, bet tad arī pēc nāves. Tas viss notiek, pateicoties izpirkšanas darbam – Kristus nāvei un augšāmcelšanai. Tas ir galvenais.

Taču apustulis mums rāda arī to ceļu, ko vispirms iet Galva un pēc tam – Viņa miesas locekļi. Kristum pirmajam bija jādzīvo un jāmirst, jāceļas augšā un jādzīvo mūžīgi. Šai ceļā ir jāseko arī mums, ka ikvienā solī piederam Tam Kungam: vispirms savas zemes dzīves laikā, tad nāvē un beidzot mūžīgā dzīvē.

Kad apustulis raksta, ka Kristus ir pelnījis būt pār mums Kungs un Valdnieks, tas nozīmē, ka ticīgie vairs nedzīvo “sev pašiem”, bet savā dzīvē un gājumā uzskata sevi par Dieva kalpiem un Viņa īpašumu. Kristus ir mūsu īstais Kungs un Glābējs. Tāpēc Viņam jāvalda pār mums ne tikai šai dzīvē, bet arī nāvē un mūžībā.

To esam mācījušies saprast un izteikt mūsu ticības apliecībā par Kristu:

“Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs.. un arī patiess cilvēks,.. ir mans Kungs. Viņš mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis, atpircis un atbrīvojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas.., lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, – kā arī Viņš pats, augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi” (“Mazais katehisms”, 2. art.).

Šāda ir mūsu teksta jēga, kas izsaka visu Evaņģēliju. Tajā pamatotas mūsu attiecības ar Kristu un ticīgo sirds vēlme visās lietās meklēt Tā Kunga labo prātu un Viņa vārda godu. Īsi sakot: dzīvot Viņam.

Tāpat apustulis saka: “Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” (2.Kor.5:15). Un, tā kā Kristus ir miris par visiem, tad arī visiem, par kuriem Viņš miris, vairs nav jāuzlūko sevi kā no Viņa šķirtus, neatkarīgus un patstāvīgus cilvēkus, bet vienmēr – kā Viņa miesas locekļus, kas pieder un kalpo Viņam. Tādēļ jau Viņš miris par visiem. Lai Dievs dod, ka mēs visi spējam to saprast!

Mūsu dēļ Dieva Dēls ir tapis cilvēks un par mums atdevis dzīvību ar stipru kliegšanu un daudz asarām. Viņš to darījis, lai mēs dzīvojam Viņā, par spīti visiem grēkiem iegūstam mūžīgo žēlastību un beidzot mantojam mūžīgās dzīvības svētlaimi. Vai mums ar prieku nav jāziedo Dievam visa sava dzīve – Viņa godam, kalpošanai un labpatikai ar visu, ko darām un nedarām?

Nevienam nav tiesību dzīvot virs šīs zemes, ja tas nedzīvo Viņam, kurš atpircis mūs no mūžīgās nāves un pazudināšanas. Ir skumīgi, ka pat ticīgi cilvēki, kas no sirds veltījušies Tam Kungam, tomēr nedzīvo Viņa godam un kalpošanai. Vēl briesmīgāk ir tad, ja mēs pat necenšamies veltīt savu dzīvi Viņa godam, bet brīvi un voluntāri dzīvojam sev pašiem! Tā patiešām ir nesvēta dzīve!

Luters par to saka smagus vārdus:

“Visdziļākajā ellē ir nolādēta tāda dzīve, ko cilvēks dzīvo pats sev.”

Šādu nolādētu dzīvi dzīvo pasaules bērni. Viņi neraizējas par Dieva godu un arvien seko tikai savai patikai – domās, vārdos un darbos. Tie noliedz To Kungu, kas tos atpircis, – arī tad, ja tie apliecina Viņu ar savām lūpām. Un vai ar garīgi mirušiem cilvēkiem gan var būt citādi?

Ja cilvēks patiesi dzīvo Tam Kungam, tas ir Dieva žēlastības brīnums, kas noticis jaunpiedzimšanā. Bet, kas pretojas žēlastībai, kura aicina uz grēku nožēlu un atgriešanos, tie paliek savas kritušās dabas varā un dzīvo vienīgi sev un savam labumam. Kas dzīvo pēc saviem rēķiniem, pēc saviem rēķiniem arī nomirs, un tie paši sev būs apsūdzētāji nāvē un tiesā. Vienīgi tas, kurš dzīvo “Tai Kungā”, arī “nomirs Tai Kungā”.