Svētā Kristība: Grēknožēla

Laiku pa laikam Israēla tautas vēsturē pravieši un valdnieki aicināja savu tautu uz vispārēju grēknožēlu. Šāda aicinājuma jēga bija atgādināt jūdu tautai, ka tā ir atkritusi no savas derības ar Dievu.

Ikviens jūds jau no bērnības bija mācīts un zināja, ka pateicoties tempļa upuriem, kuri norādīja uz grēku izpircēja Mesijas nākšanu, tie var saņemt grēku piedošanu un atjaunot derību ar Dievu. Grēku piedošana tātad bija cieši saistīta ar Mesiju jeb Kristu, kuru gaidīja jūdu tauta. Grēku piedošana bija iespējama tikai nākošā Mesijas dēļ. Bībelē grēknožēlas sakarībā ir atrodami divi ļoti pamācoši piemēri. Vecajā Derība tas ir stāsts par diviem ķēniņiem Dāvidu un Saulu, bet Jaunajā Derībā tie ir apustuļi Pēteris un Jūda Iskariots. Visi četri bija smagi grēkojuši pret Dievu. Visi četri arī nožēloja savus grēkus, un Dāvids kļuva par Dieva mīlētu un svētītu ķēniņu, Pēteris par apustuli, bet Sauls un Jūda izdarīja pašnāvību. Kāpēc? Vai tad viņi visi nelūdza Dievam piedošanu?

Uz šo jautājumu dažādas konfesijas atbildētu dažādi: Kalvinisti sacītu, ka Dāvids un Pēteris bija Dieva izredzēti, bet Sauls un Jūda nolemti pazušanai. Romas katoļi savukārt sacītu, ka Jūdas un Saula grēknožēla nebija pietiekami dziļa un patiesa. Luterāņu atbilde uz šo jautājumu būtu šāda: Jūda uzskatīja, ka viņš ir izlējis nevainīga cilvēka Jēzus asinis. Par to viņš lūdza Dievam piedošanu, taču viņš nesaņēma grēku piedošanu, jo viņam trūka ticības. Jūda neticēja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tādēļ grēki uz viņa palika un sirdsapziņas mokas noveda viņu līdz pašnāvībai. Arī augstie priesteri, pie kuriem Jūda ieradās pēc palīdzības, viņu noraidīja, jo paši bija neticīgi un nepildīja savu pienākumu – piedot grēkus Mesijas vārdā. Arī ķēniņš Sauls vientulībā mocījās ar saviem grēkiem un beidza dzīvi pašnāvībā. Turpretī Dāvidam pravietis Nātans Dieva uzdevumā pasludināja piedošanu, bet apustulis Pēteris to saņēma no paša Kristus.

Šie piemēri labi parāda arī to, cik lielām briesmām sevi pakļauj tie, kas uzskata, ka, vienatnē lūdzot Dievam piedošanu un aicinot Jēzu ienākt savā sirdī, viņi ir atgriezušies un kļuvuši par kristiešiem. Bībele un luteriskās ticības apliecības šādu atgriešanos nepazīst.

Šmalkaldes artikulos Luters raksta: “Dievs nedod Savu Garu vai žēlastību nevienam bez Sava vārda. Mēs noraidām tos, kuri saka, ka viņi ir saņēmuši Garu bez Vārda un pirms Vārda.”

Citiem vārdiem sakot, grēku nožēla vien neko nedod. Ir vajadzīga ticība Kristum, kas ir patiesas grēknožēlas būtiskākā daļa. Lai cilvēks saņemtu grēku piedošanu un Viņa dzīve mainītos, Viņam ir jādzird skaidri un pareizi pasludināts Evaņģēlijs un jāuzklausa mācītāja piedošana kā paša Dieva balss. Tā to darīja Dāvids, uzklausot pravieti Nātanu, un tā rīkojās Pēteris, uzklausot Kristu. Tikai ticība tam, ka Jēzus Kristus ir miris par mūsu grēkiem, dod grēku piedošanu, mierīgu sirdsapziņu un atjaunotu dzīvi. Mācītāji, kas nerūpējas par to, lai grēcinieki izdzirdētu skaidru Evaņģēliju jeb Absolūciju, pamet savus klausītājus Saula un Jūdas liktenim. Apskatīsim tagad luterisko mācību par grēksūdzi un Absolūciju.